Sandras Māja

Priekuļos

2012-01-29T11:50:00.000-08:00

Par sacensībām kopumā man ir savs viedoklis. Protams, tā emitu padarīšana izvērtās diezgan nepatīkama, un es pati arī neesmu īsti priecīga, jo mans emits šobrīd ir kaut kur (nezinu, dzīvs vai miris), un tāpat nepatīkami bija arī daži konkrēti komentāri diskusijās, diez vai Cēsu gaišās ir vainīgas katrā neprecizitātē... Bet tātad mans viedoklis ir tāds, ka šoreiz vienkārši daba nospēlēja savu lomu. Vispirms viņa mums uzsūtīja divas šīs ziemas līdz šim aukstākās dienas, kas nobeidza ne tikai emitus, bet arī slēpotājus (nu vismaz mani). Tad daba mūs apdalīja ar sniegu un dažviet vienkārši nācās slēpot pa sūnām vai ņemt nost slēpes un skriet. Un beigās viņa izdomāja, ka tieši šodien jāpārgāž koks pāri elektrolīnijai, lai Priekuļos pazustu elektrība un nevarētu notikt apbalvošana. No organizatoriskās puses... tika darīts maksimāli daudz, lai traucētu dabai, bet tas ir tāpat kā sacensties tenisā ar sienu.

Šodien beidzot sapratu, kāpēc mans gadalaiks ir vasara.
Pirmoreiz es to sapratu pirms sava stafetes 3. etapa starta, galīgi pārsalusi un nejūtīgiem roku pirkstiem, kad likās, ka Ieva nekad neizslēpos.
Otrreiz es to sapratu kādas 2 minūtes liekot planšetē karti.
Trešoreiz es to sapratu ceļā uz pirmo kontrolpunktu, kad kā pīle kārpījos pāri dubļainam laukam.
Ceturto reiz es to sapratu, kad uz otro kontrolpunktu gribēju nogriezt mazu līkumiņu un iepēros izcirtumā...
Piekto reiz es to sapratu, kad ceļā uz trešo kontrolpunktu sastapu snovborda cienītājus, kuri tieši priekšā špūrei bija sev uzcēluši tramplīnu, un es pabraucu garām, precīzāk, nobraucu līdz kalna lejai un tad sapratu, ka jākāpj atpakaļ augšā.
Sesto reiz es to sapratu, kad aizķēros aiz savas nūjas, atsitu ceļgalu pret slēpi un saplēsu planšeti.
Septīto reiz es to sapratu, kad ceļā uz astoto kontrolpunktu pārķēru etapu un sāku slēpot uz vienpadsmito.
Astoto reiz es to sapratu, kad pieslēpoju pie kaut kāda punkta, domādama, ka tas ir īstais, un novilku slēpes, lai uzkāptu pie tā, bet tas nebija mans un es skrēju (bez slēpēm) meklēt savējo.
Devīto reiz es to sapratu, kad planšetes augša noplīsa pavisam un es karti nesu zobos.
Desmito reiz es to sapratu, kad nolasīšanā uzzināju, ka emits nestrādā.
Bet mēs tomēr finišējām kā čempiones, un es ceru Kusā saņemt pelnīto medaļu!
Manu ceļu kartē diemžēl redzēt nevarēs, jo karte ir sakošļāta.

Jaunumi

2012-01-20T13:04:00.000-08:00

Galvenais, ka esmu beigusi sēņot un sākusi trenēties. Ar skriešanu īpaši neaizraujos, bet tas nav veselības dēļ, pašlaik aizraujos ar visādu muskuļu, laikam jāsaka, audzēšanu, bet es to tā nesauktu, savādāk pavasarī eirofita testos knapi vidējo sagatavotību var izvilkt.
Biju pie Velgas, šoreiz pat gandrīz bez sāpēm. Izrādās, ka pie visa vainīga ir... divpadsmitpirkstu zarna? Par to pilnībā pārliecināšos, kad aizbraukšu otro reizi. Bet īpaši neuztraucos, jūtos labi, presīte arī.
Galvenais jaunums ir mana pievienošanās zviedru klubam Arla IF (man nekādi neizdevās dabūt uz A divus punktiņus, bet viņi tur ir). Ilze vakar bija diezgan šokēta, kad atskārta, ka es šogad skrienu 18 grupā, bet es mēģināšu palikt uzticīga sev un cerēšu, ka mani auguma parametri nav tik ļoti no svara... Zviedri arī labvēlīgi noskaņoti.
Ar slēpēm lēnām pāreju uz Jūs, bet Kusā noslēpošu vismaz 2. dienu. Nevar taču palaist garām sacensības gandrīz zemes centrā.

Labi

2011-12-18T04:51:00.000-08:00

Esmu neglābjama vasaras un skriešanas holiķe. Vienīgais iemesls, kādēļ noderētu sniegs, ir 6 dienas līdz Ziemassvētkiem.

Tāda atkāpe, jo es pagaidām neesmu īsti droša, vai šoziem kaut reizi uzkāpšu uz slēpēm. Vakar izmetu aplīti pa Straupes ielām. Locītavas ierūsējušas, pulss 170, kur normāli būtu jābūt 140. Šodien sāp muskuļi no vakardienas 20 minūšu skrējiena. Bet pozitīvā puse ir tā, ka varu lēnām sākt kustēt ārā no tauku audzēšanas (esmu pieņēmusies svarā par 3kg), vēl tikai dažiem ārstiem jāatrādās. Glikozamīna sulfāts ir ar mani.

Ar klasi, Ziemassvētku labā darba ietvaros, bijām Zvanniekos. Traki...

Diagnozes

2011-11-12T03:36:00.000-08:00

Kreisās potītes locītavas saišu sastiepums;

Labās kājas augšstilba četrgalvainā muskuļa cīpslas iekaisums.

Year 7 Completed

2011-10-15T04:19:00.000-07:00

Pagājušajā sestdienā, stāvot pie starta līnijas LČ maratonā, mani pārņēma līdzīgas sajūtas, kā dažiem junioriem un gan jau vēl kādam, lai gan manā gadījumā tas varbūt nav tik zīmīgi.
Par sezonu... Laikam jāpiekrīt Anatolijam - bija fantastiska. Maratonā zelts un 800 punkti Latvijas kausā, divas bronzas Itālijā skolēnu čempionātā, sliktākais starts Latvijā S16 - 2. vieta, 9. vieta garajā distancē un vēsturē iegājusī bronza EYOCa sprintā (laikam arī jāpiemin Meridiānā iegūtās divas 3. vietas - S18 un S21E).

Par tālākajiem plāniem vēl pāragri spriest, joprojām neesmu bijusi pie ārstiem (ja neskaita dermatalogu, kurš parūpējās par manu sapuvušo roku). Ir gaidāmi daži jaunieviesumi manā sporta dzīvē, no kuriem pats galvenais noteikti ir S18 grupa. Tāpat svarīgs temats ir pievienošanās kādam zviedru klubam, bet par to uzrakstīšu, kad būšu izlēmusi...

(2012. gada 26. augusts - Zviedrijas čempionāts sprintā)

Nākamais gads būs mana astotā orientēšanās sezona un 8 ir mans laimīgais skaitlis. Tātad... tur noteikti kaut kam ir jābūt!

Baltic Junior Cup

2011-09-27T11:51:00.000-07:00

Godīgi - mana 21. vieta garajā distancē ir tik totāli s*dīga, ka pat Kāpas pirmās dienas zaudējumu varētu saukt par easy game. Vispirms jau jāsāk ar manu izbraukšanu uz Zviedriju ar tik iespaidīgi sakačātu labās kājas apakšstilba muskuli, ka tas spieda nost kaulu un iešana vēl nedēļas pirmajās dienas bija apgrūtinoša, bet tas ir laimīgi beidzies un aizmirsts. Tam sekoja uz kuģa saķertās kakla sāpes un iesnas, kas drīzāk līdzinājās tiem plūdiem, kuri Saldū plosījās kādu laiku atpakaļ. Bet ir vēlviena lieta, par kuru pirms brauciena neiepīkstējos - sāp arī labais cirksnis. It kā nelikās nekas tāds ievērības cienīgs, līdz garajai distancei, kuras beigas vairs nebija manā pārziņā, sāpes ņēma virsroku. Vēlākā konsultācija ar treneriem liek domāt, ka tā nav nekāda ierastā kaite, būs jādodas pie augstākiem spēkiem. Vairāk par distanci man komentāru nav, tas bija fail no jebkura viedokļa. Bet lai arī kā tur būtu... stafetē diezgan nekaunīgi ielauzos Latvijas pirmajā komandā, kur Rūdis man startu otrajā etapā nodeva kā otrajai, bet mēs ar Emīlu tīri izcēlām pirmo vietu. Beigās, kad jau bijām gandrīz pārliecināti par medaļām, lietuvietis ar izdauzītu seju mūs visus nolīdzināja līdz ar zemi. Protams, tik laimīgi šis stāsts nebeidzas. Ceļā uz otro punktu iekritu bedrē, kas sākumā likās nekas, bet kā atklājās apmēram 12 stundas pēc distances - kreisā potīte tomēr ir uzpampusi un tā nu es tagad piekliboju - ar abām kājām.

Nopietnie treniņi ir beigušies līdz laikam, kad man vajadzētu būt veselai, un tam vajadzētu notikt līdz novembra vidum. Dižo Talsu Pauguraini, diemžēl, jāizlaiž... Bet manas pēdējās sacensības S16 grupā - maratonu - to gan vajadzētu godam izvilkt, man patīk rakt Īvandē.

Tā es ieguvu iesnas (laikam arī jāpiemin milzīgs papīra rullis, kuru pievācu no kādas tualetes...).

Ikgadējās vakara izklaides...

Cēsu Rudens un vēl dažas neveiksmes

2011-09-18T00:43:00.000-07:00

Cēsu Rudens personīgi man nebūtu bijusi neveiksme, ja tās mani nebūtu sākušas vajāt neilgi pirms tā. Vispirms jau tā ir neliela pārtrenēšanās, kurai seko visas tās piedevas ar sāpēm un traumām. Līdz nākamās sestdienas rītam man vajadzētu būt gatavībā skriet, taču šodien es no liekas staigāšanas labāk izvairos... Ļoti ceru, ka mani pieņēmumi ir nepareizi un pēc Zviedrijas man nenāksies atkal apmeklēt traumatologu. Bet ja par pašu Cēsu Rudeni, tad man arī tas nepareizais punkts netraucēja izbaudīt priekš Meridiāna rīkotām sacensībām nepārāk tehniski sarežģīto distanci, kura man šoreiz nāca ar asarām... Īsāk sakot - šobrīd neiet pārāk labi, cerams, ka vismaz Kusā notiek kaut kas priecīgs.

Pienskābei visas dienas ir darbdienas

2011-09-11T10:27:00.000-07:00

Tā kā kopš pagājušās svētdienas gandrīz visu savu iedzīvi esmu pārvākusi uz Cēsīm un laika datoram un blogam nav (ar Ilzi skatāmies filmas un lakojam nagus), tad šovakar, esot Straupē, varu beidzot jums izkratīt sirdi.

Latvijas čempionāts vidējā distancē bija mans sliktākais šīs sezonas starts Latvijā S16 grupā - sudrabs. Tika izlemts, ka šis fakts ieiet vēsturē (iegravēts gan nekur netiks), un es nevarētu arī teikt, ka nostartēju slikti, bet patiesībā jau pie visa ir vainīgs mazais Alvis ar savu finiša atzīmēšanās nesaprašanu un manis pārvilināšanu savā pusē un likšanu atzīmēties finišā otro reizi... (zaudēju zeltam 4 sekundes). Secinājums - pie visa ir vainīgs tikai un vienīgi Alvis, ar mani tur nekāda sakara. Pirms stafetes starta biju kārtīgi nostresojusies, jo savu leģendāro trešo etapu sāku piektajā vietā, 10 minūtes atpaliekot no pirmās un 4 minūtes no trešās. Tā arī sākās mans šīs sezonas ātrākais skrējiens pa mežu - gandrīz 4km 23 minūtēs. Līdz bronzai vajadzēja noskriet pa 21 minūti, bet to jau es zināju un izdomāju, ka bronza nepārāk labi izskatīsies medaļu traukā...

Ceļā uz zvaigžņu rezultātu stafetē.

Blondīnēm arī smags čempis - sudrabs.

Ārpus sacensībām norit spraigs gatavošanās process Zviedrijai, kas mani pašlaik ir izsūcis tikpat tukšu kā vakuumu... Meridiānā (SE grupā) treneris atļāvās mazliet atsvaidzināt zināšanas vizuālajā mākslā un mana distance izskatījās ļoti interesanti.

Valmieras čempionātā ļoti labi jutu vakuumu. Lai gan pēc iedzīšanas sev nodrošināju galvas lukturīti ar 18 minūšu pārsvaru, tomēr maksimāli koncentrēties distancēm nebija iespējams, daudz labprātāk būtu apgūlusies turpat meža vidū un gaidījusi, kad pienskābe pati aizies prom.
Nākamā nedēļa vēl ir miglā tīta, bet es jūtu, ka man beigas ir klāt.

Klubu stafetes 2011

2011-08-28T11:31:00.000-07:00

Manuprāt, šīs Klubu stafetes mūsu klubam kopumā ir tikpat un vēl trakāk neizdevušās, kā 2009. gadā Riekstukalnā. Personīgi man... šis pasākums ir kaut kas diezgan specifisks - 2009. - DSQ dēļ nepareizās kartes, 2010. - paņēmu īsto karti, un paķēru līdzi dēli ar vēl 10, 2011. - nu, to jūs varat aplūkot kreisajā malā, un tas laikam arī izšķīra komandas likteni. Savu 4. etapu kopā ar Kristīni K. sākām +/- 10. vietā, un pirmo apli es nolidoju apmēram tikpat ātri, cik braucu ar riteni (kļūdās vēl atstājot pie 2 minūtēm) un maiņas teltī biju +/- 4. Otrā apļa beigās iznācu kaut kur otrajā desmitā apmēram pa vidu, pirmo punktu ņēmu tikai 17 minūtes. Manu iesākto darbiņu pabeidza Alvis 5. etapā, savus 2,5km veicot apmēram... 50 minūtes? Tas nozīmē to, ka labākās patronas vēl nemaz neesam izšāvuši un mūsu zvaigžņu stunda vēl tikai priekšā, tā kā gan Ozons, gan Kusa nākamgad saturās!

Virsraksta nav

2011-08-22T03:16:00.000-07:00

Esmu neglābjami pazudusi vasarā (es nesaku, ka man tas nepatīk, šī vasara patiešām ir bomba), bet ceru, ka tas mainīsies, kad sāksies skola. Sevi pierunāt nopietniem treniņiem ir gandrīz neiespējami. Tiesa, tas izdevās pagājušās nedēļas Meridiāna-Voru treniņnometnē, kur Timo bija kārtīgi pastrādājis, lai katrā treniņā es pazustu uz +/- 30 minūtēm, kas, manuprāt, vēl ir maz. Protams, labākie nometnes brīži bija vakari ar pašceptām banānu kūkām, kā arī Artas kukurūzas karamelē nebija sliktas. Būtībā jau laikam atkal vairāk uzēdu kā noskrēju, bet tas jau tā stokā nāk. Kusa joprojām ir Straupes spēcīgākais konkurents, bet nesen uzzināju, ka tur nav centra..? Tad jau gan Straupe sit pušu, mums ir pat 3 veikali.

Malienā baigi labi nomaucu 2!

2011-08-09T12:03:00.000-07:00

Šis virsraksts, atšķirībā no pagājušā gada, nav vis nekāds sarkasms. Pēc Malienas kausiem esmu atpakaļ apritē, pat izveidoju jaunu treniņdienasgrāmatu (uz tās ir visādi interesanti uzraksti un zīmējumi, piemēram, latvietis - sēņturis, vari man kādreiz pajautāt, es labprāt parādīšu). Ak jā, mani kopš sestdienas nomoka kāds sasāpējies jautājums - kādēļ Malienas kausā šogad nebija lapsa (tā oranžā nevis Kūms :D)? Lai gan biju visiem sastāstījusi, ka neesmu trenējusies visu jūliju, iedzīšanā nācās saprast, ka handikaps ir pietiekoši liels, lai varētu pie pēdējā punkta pastāvēt apmēram minūti un atpūsties, lai nokapātu finišu un uzvarētu derībās ar Alvi, no kura pēc tam dabūju milzīgo saldējumu (šis ir ļoti līdzīgs). Šodien Meridiānā Kvēpenē (2009. gada Cēsu rudens) debitēju elites grupā, kas ir diezgan ekstrēmi ņemot vērā to, ka šis apvidus manā dārziņā ir pielīdzināms laukakmenim, un šo lielisko apzīmējumu tas nezaudēja arī šodien. Ai, man nav nekā elpu aizraujoša, ko rakstīt, tāpēc vienkārši turpināšu trenēties un varbūt kaut kas grandiozs sasniegs arī Straupi, ne tikai Kusu.

Igauņi sasparojušies

2011-08-02T11:59:00.000-07:00

Mans mazais sporta atvaļinājums izvērtās milzīgā sporta krīzē, jo no grafika atpalieku par pāris nedēļām. Jūlija otrajā pusē manās gādīgajās rokās beidzot nonāca ritenis, ar kuru cerēju atvieglot sev dzīvi, bet neiet tik vienkārši, kā iesācējam varētu šķist. Jā, protams, ar viņu un Artu gandrīz katru vakaru dragāju uz ezeru, bet manā fiziskajā formā neviens rādītājs neceļās uz pozitīvo galu (veicot nelielus aprēķinus, atklāju, ka līdz ezeram varu ātrāk aizskriet nekā aizbraukt). Šīs sporta krīzes karstāko punktu uz savas ādas izjutu pirms pāris dienām Igaunijā, kur otrajā dienā, veicot distanci prakstiski bez kļūdām, nevarēju izlekt ar lielisku startu. Malienas kausā svaigumiņam būs mazliet jāpasvīst, jo atpakaļ vecajās sliedēs vai arī tuvu tām es būšu tieši uz klubu stafetēm (sezonas top3 gaidītāko sacensību saraksta veterānēm). Būtībā jau man nekas dižs ko stāstīt nebija, bet es gribēju ar jums padalīties savā sašutumā par to, ka igauņu mežos sastopamais necaurejamu purvu, aizaugušu pļavu un nepārvaramu koku īpatsvars ir krietni līdzīgs ar Meridiānos sastopamo, tāpēc mums būs mazliet jāpasvīst, lai šo situāciju labotu. Mēs taču negribam sagraut savu slavu un atdot visus laurus igauņiem...

Kāpa

2011-07-04T11:17:00.000-07:00

Jau nedēļu esmu devusies nelielā atvaļinājumā, taču Kāpu cerēju izcelt ar Čehijas formu vēl diezgan viegli, kas pēc mana pirmās dienas starta izskatījās diezgan bezcerīgi. Nācās sevi mazliet sabārt un radīt nelielu apgaismību par notiekošo, lai jau otrās dienas pēcpusdienā situācija izskatītos mazliet labvēlīgāk. Nav nekāds noslēpums, ka galvenais iemesls, kādēļ ierados Smiltenē, bija sprints. Distance bija gan tehniski, gan fiziski daudz sarežģītāka kā Čehijā, tāpēc piedzīvoju dažu sekunžu apmulsumu, jo nebiju gaidījusi, ka man kādreiz sprintā nāksies skriet pāri purvam un lavierēt starp latvāņiem. Vislabāk man pašai (arī dažiem neskrējējiem) patika pēdējie distances metri, kuros man tika dota ekskluzīva iespēja mēroties spēkos ar Latvijas ātrāko Aiju, kas man arī diezgan veiksmīgi izdevās, un paspēju arī nožēlot, ka nepieteicos startēt elitē. Lai gan likās, ka sprints nu mani ir novedis pagrīdē, 3. dienas starts bija visātrākais un finišā pat nejutu vēlmi izlaust ceļu pie ūdens (otrajā dienā manā ceļā stājās daži neizmanīgie, kas pēc tam varēja auklēt zilumus). Varu oficiāli paziņot, ka beidzu skriet ar svešiem kompasiem, jo diezgan pelnīti tiku pie jauna mazulīša. Un, kas būtiski, ceru, ka neviens vēl nav aizmirsis, kurš izcīnīja labākā kluba balvu un Klubu stafetēs, kā jau katru gadu, sastādīs nopietnu konkurenci starp dažāda gada gājuma, ātruma un meistarības censoņiem.

EYOC

2011-06-30T06:24:00.000-07:00

Negribētos te baigi izplūst asarās un teikt, ka tagad, kad viss garām, ir iestājusies sava veida tukšuma sajūta, un tomēr, ja es tā teiktu, tad tā būtu taisnība, jo gribot negribot sanāca ļoti ilgi atdot sevi visu tikai un vienīgi treniņiem. Ja tagad varētu pagriezt laiku maliet atpakaļ, es daudzas lietas darītu savādāk, jo, manuprāt, nesasniedzu to augstāko punktu, pēc kā savā fiziskajā formā tik ļoti tiecos. Bet ko tur vairs uz veciem lauriem sēdēt, tagad uz EYOCu nākamgad Francijā skatos ar pavisam citām acīm (neesmu speciāliste bioloģijā, bet tas noteikti ir iespējams).

Lai gan uztraukums pēdējā laikā no manis ir kaut kur noklīdis, tomēr pēdējās 12 stundas pirms sprinta nebija diezko jaukas (negulēta nakts, kā arī gandrīz izvemtas brokastis). Arī autobusā pirms starta valdīja kapa klusums, kas priekš savāktās kompānijas bija diezgan biedējoši (pat Dāvis nerunāja). Pirms starta saskāros arī ar pāris sāpošiem muskuļiem, saitēm un vēl šo to, bet tas tā defaultā. Lai arī kā tur būtu, tomēr, izskrienot finiša taisnē un dzirdot savu vārdu blakus bronzas medaļai, es sapratu, kāpēc to visu darīju un tik ģeniālu sajūtu man nenāksies bieži piedzīvot, bet tas ir to vērts, lai ziemā vairākas stundas klīstu pa Cēsīm pēc treniņa gaidot autobusu, lai -20 grādos izvilktos ārā skriet, lai piektdienas vakarā dotos uz nometni nevis ballīti, lai Jāņos skrietu sprintu Čehijā nevis Latvijā lektu pāri ugunskuram.

Lūk, šis mirklis ir arī iemūžināts.

Pateicoties Rūdim, 25. jūnija vakarā Čehijā dziedājām mūsu himnu.

Un tas saucās atjaunošanās treniņš.

Pirms garās distances autobusā valdīja mazliet jautrāka noskaņa (vismaz Dāvis runāja), taču arī nogurums lika par sevi manīt, tāpēc uz ātru skrējienu nepretendēju. Būtībā jau kļūdīties, kā jau parasti, nebija kur, bet orientēšanās dievi man nestāvēja klāt, kā arī prizmas uz kompostieriem neturējās īsti labi... 9. vieta ir lielisks sākums, ko es pati laikam pirms tam novērtēju vismazāk.

Garās distances finišā ģeniālās emocijas bija mazliet pagaisušas.

Pirms stafetes radās it kā diezgan ģeniāla ideja un tiku iekļauta W18 grupā komandā ar Līgu un Beātu, bet es izgāzos un tas man pašai bija lielāks zaudējums kā garajā distancē, bet jāsaka kā katru gadu - nākamgad gan!

Pienācis laiks mazliet atpūsties un, klausot Baibai, sakārtot domas, bet pirms tam - jānosvin Kāpa!

Joprojām esam ideāli!

2011-06-15T11:04:00.000-07:00

Turpinot izbaudīt lieliskos un līdz šim nepārspētos aizaugušos izcirtumus, nesalasāmās reljefa formas, necaurskrienamos purvus un visvarenos Straupes mūža mežus, Meridiāns aizvadīja patiešām grandiozu nometni. Kāpēc grandiozu? Man sāp ne tikai kāju muskuļi, bet arī vēdera un roku muskuļi, kā arī spranda, nevaru ne kārtīgi pasmieties, ne paklepot, paldies Dievam, ka ēst varu. Divu pilnu dienu laikā treniņos pavadītas mazliet vairāk kā 6 stundas un pieveikti aptuveni 30km (un tur netiek ieskaitītas spēles skrien-kamēr-mirsti līdz pusvieniem naktī, kā arī Meridiāna punktu novākšana ne), kas ir apmēram 2/3 no visa maijā paveiktā un arī mans personīgais rekords, kuru tik drīz nemaz nemēģināšu pārspēt. Līdz pirmajam startam Čehijā ir atlikušas 9 dienas, kas nozīmē, ka ideāli iekļaušos sporta skolas jaunā trenera (skan jau labi) norādījumos. Ideālā forma drīz būs ar mani, bet pašlaik vairāk domāju par miegu un ēdienu.

Cepuru interpretācija jau katram sava...

Cepuru stafetes pēdējo un pirmspēdējo komandu, protams, pārstāvējām es un Arta.

Pašas Latvijas čempionāts pašās Cēsīs

2011-06-05T10:31:00.000-07:00

Tā diena ir klāt! Domāju, ka pēc šodienas tikai retais varētu apstrīdēt šos no sirds nākušos un patiesos vārdus. Un lai nu kurš, lai nu kurš, bet es, izskriet-no-kartes veterāne, noteikti šajā ziņā neko iebilst nevaru.

Sprints tika gaidīts tik ļoti, kā neviens skolēns nav gaidījis pēdējo skolas dienu, neviens mīlnieks savu kāzu dienu, neviens makšķernieks lielo lomu, neviens autovadītājs zaļo gaismu luksoforā! Tā nu bijām izpriecājušās visas nedēļas garumā, un biegās, kad bija noskrieta patiešām pārsteidzoši un neticami aizraujošā distance, viss prieks kaut kā mistiski (pieļauju, ka Dagara enerģijas resursi vienkārši iet zudumā) izkūpēja gaisā. Protams, protams, varbūt kāds domā, ka es te tagad spraužu kaut kādus batonus, kabinu makaronus vai vēl kādus citus miltu izstrādājumus, jo rezultātos paveras diezgan aizkustinoša aina, bet stāsts ne par to.

Iepriekš par garo distanci bija mazliet piemirsies, bet nu tā tika gaidīta vēl vairāk, kā skolēns, mīlnieks, makšķernieks un autovadītājs spēj gaidīt pa visiem kopā! Bija pienācis tas liktnīgais mirklis, kad jāpārbauda spējas pirms lielā notikuma. Protams, protams, izklausās jau vareni, pat gandrīz izdevās, atliek vien cerēt, ka Čehijā man stāvēs klāt kāds eņģelītis un gādās, lai man nekas neaizverās un palieku kartes robežās! Rezultāts varēja būt apmēram 6 minūtes ātrāks, un labi vēl, ka tikai 6, bet stāsts ne par to.

Stāsts ir par Eiropas čempionātu, jo gatavošanās tam iziet finišā taisnē (varbūt izskrien). Neesmu vēl sākusi iespringt, bet sākot ar otrdienu visam pārējam laika būs pavisam maz, izlaidumam gan kaut kā izbrīvēšu, cerams, Tu arī!

Orienteering World Schools Championship 2011

2011-06-03T11:34:00.000-07:00

Manuprāt, katra no mums uz Itāliju devās ar cerībām par mazliet labāku rezultātu. Cita kaluma medaļa noteikti bija iekļauta cerībās, taču bronza būtu tikpat varena, ja līdz zeltam nepietrūktu 40, bet līdz sudrabam - 30 minūtes.

Visas savas pozitīvās domas un enerģiju koncentrēju garajai distancei, bet tāpat kā pirms diviem gadiem Spānijā, arī šoreiz nebija lemts! Galvenā problēma meklējama manā nevisai loģiskajā izpratnē par augstumlīkņu funkcionēšanu dabā, kur arī palika visi lolojumi un cerības. Pirms vidējās distances bija manāma mazliet kareivīgāka gaisotne. Visi, tai skaitā es, gatavojās skrējienam līdz bezsamaņai, kas finišā mani arī gandrīz piemeklēja, jo, startējot dienas pašā vidū, saule vairs nežēloja un distances beigas atceros pat diezgan miglaini, kur arī palika abas pārējās medaļas.

Pārējā laikā? Ak, nu tas bija vienkārši jāredz! Neliels ieskats ir manā draugiem.lv albumā, bet nu tur bija patiešām zaļākā zāle un zilākās debesis!

Jo mēs esam ideāli!

2011-05-17T11:00:00.000-07:00

Meridiāns - tie ir izmeklēti meži! Izcila kvalitāte - visdziļākie purvi, zaļākās jaunaudzes, aizaugušākās pļavas un resnākie sagāzto koku stumbri. Ja Tev liekas, ka orientēšanās tāds mīksto sports vien ir, atbrauc un pārliecinies, varbūt pats nekāds visurgājējs Herkuless neesi.

Šodienas veikumu vēl traģiskāku darīja nu jau bijušais kompass, tomēr arī neiezīmētie izcirtumi (zilas krāsas pleķi) lika pārdomāt skarbo realitāti, kad esi ar seju izārdījies purva dubļos, un tev nav ne mazākās nojausmas, kurā kartes nostūrī (labi vēl, ja esi kartē) atrodies. Es lepojos ar šo gadu gaitā izaudzēto slavu, būtu jauki jūnija sākumā atkārtot džungļu cilvēku rekordu, kad pirms pāris gadiem no Latvijas čempionāta Īvandē pārvedām ap 30 medaļām.

Rīgas Čempionāts

2011-05-16T09:42:00.000-07:00

Parasti es sevi nostādītu ļoti pesimistiskā lomā un teiktu, ka mana fiziskā forma ir ļoti slikta, kā arī veselība ir neatgriezeniski sabojāta. Būtu stulbi domāt, ka šie vārdi ir taisnība, tā vietā jāpamēģina cita pieeja iesildīšanās un atsildīšanās rituāliem un maģiskajām kustībām, jo, kā izrādās, kopš man ir beidzies magnijs un neesmu vēl iegādājusies, vēdera muskuļi distances vidū (pie maksimāla ātruma) atslēdzas no turpmākā darba, un līdz beigām cīnos ar nevaldāmām sāpēm vietā, ko normālie cilvēki pazīst kā presīti.

Garā distance S18, kā izrādās, nebija mana laimīgā, bet es pie tā neesmu vainīga (noteikti nē), toties mans kompass laikam vienkārši cenšas mani informēt, ka ir savu mūžu nokalpojis un gatavs doties aizsaulē. Pie 4. kontrolpunkta mana dzīve kļuva vēl sarežgītāka (minētais iemesls raksta sākumā), jo vēlējos finišēt kopā ar Līgu, taču cilvēciskie instinkti izrādījās spēcīgāki, un es uzdrīkstējos noiet apmēram 100 metrus, kas bija tukša laika izšķiešana un īsti labāk nekļuva līdz pat sestdienas vēlam vakaram. Stafete, kā jau tas akmenī ir iekalts - ar visiem pārdzīvojumiem un asarām (labi, labi, tā jau gan gluži nav), izvērtās savādāka, kā pēc 1. etapa finiša likās, jo S16 grupas noslēdzošie etapi distanci uzsāka salīdzinoši blīvi, par ko mazliet iespringu un ķļūda uz skatītājpunktu iekļāvās 2 minūtēs tikai tāpēc, ka arī dziļi meža biezoknī bija iespējams dzirdēt saucienus no ārpasaules. Diemžēl, arī tik svarīgā pasākumā kā stafetes, procesi vēderā nespēja mani netraucēt, no kā arī seko mana visai nenozīmīgā vilšanās šajā nedēļas nogalē, taču ko tur vairs par seniem notikumiem, šobrīd aktuālais temats izskatās apmēram šādi un garā distance Alpos izskatīsies apmēram šādi (galvenais, Arta, neraudi)!

Patiesi, neiedomājami, neticami, neiespējami lieliska bilde no stafetes finiša.

Neskriet?

2011-05-11T10:08:00.000-07:00

Rit pēdējās dienas pamatskolnieces statusā, kas ir satraucoši nevis eksāmenu dēļ, bet gan izjūkošās klases dēļ, taču nevarēju neievērot, ka man tas tomēr ir savā ziņā vienalga, jo es tikai skrienu. Arī šobrīd izvēlējos labāk pastāstīt par jaunumiem sporta dzīvē, nevis rakstīt latviešu valodas publisko runu (nē, nekāda ironija šeit nav, 9. klases eksāmeni mani tā biedē, ka sāku smieties šo uzrakstot).

1, 2, 3, 4, 5, 6... Nē, nē, tu domā nepareizi, tās nav dienas, kas pagājušas kopš stafetēm Tomē, bet gan kopš tām aizvadīto treniņu skaits. Savu 3. etapu uzsāku gandrīz 11 minūtes pēc līderu komandas... balvas pirmajām vietām bija tās naudas vērtas, distance gan nē.

Ļaudonā bija plānots rādīt vizuāli ne tik bezcerīgās spējas - būt ātrai un precīzai, bet (nevar būt) plāns izgāzās, tomēr 3,3km distancē (kļūdās atstājot ne mazāk kā 7 minūtes, paniski skrienot pa mežu, kā to mēdza darīt Eds, Edis un Edijs) mani glāba tikai ātrums, precizitāte tika elektromotorā pārvērsta par ātrumu, ko ar līdzstrāvas palīdzību nogādāja uz manu kāju muskuļiem (šodien bija kontroldarbs fizikā), un tikai pateicoties visas cilvēces, dzīvnieku, augu un ūdens radītājam, finišēju ar ātrāko laiku.
Garā distance sākās lēni un nejēdzīgi, jo mērogs aptumšoja manu veselo saprātu, bet nepagāja ne kilometrs, kad apmēram sapratu, kas notiek, bet ne uz ilgu laiku, jo kompass pie sevis noteica: "Kāpēc gan šodien neatpūsties, ja var apūsties? Dzīve tāpat ir ideāla!" un tieši tā arī darīja. Un tad es devos pretī nezināmajam un šā un tā un blablabla un ilgi lolotais spanis, zaļākā zāle un zilākās debesis - EYOC ir nopelnīts 300 punktu apmērā.

Orientieristu Lieldienas

2011-04-25T08:20:00.000-07:00

Sākumā ļoti gribējās, pēc tam nobijos un domāju, ka nevajag, bet beigās izlēmu, ka nav ko zaudēt - Rīgas kausos startēju W18. Šis fakts manās acīs kļuva vēl varenāks, kad uzzināju, ka W20 un W21E veic tādas pašas distances. Ar ko es varētu palielīties? Laikam jau garajā distancē aizmirsu savu prātu nodarbināt ar ierastajām domām par spārnu iegādi, laika mašīnu, rezerves maināmajām kājām un slepenu maģiskā ātruma ūdens brūvēšanas recepti, kas pārtapa par 1. vietu savā un 3. vietu elites grupā. How great is that? Vidējā distance gan lika mazliet apsvērt ideju par spārniem, vai, ja ne spārni, tad dažas rezerves kājas purvu izbrišanai gan noderētu, bet vēl vairāk būtu noderējis mazliet vēsāks prāts (visās nozīmēs), jo kopvērtējumā līdz Beātai pietrūka vien izlaist kaut kāda dabā un kartē galīgi nevajadzīga purva apmeklējumu. Es pat varētu uzrakstīt veselu eseju par to, cik saspringtas ir manas attiecības ar purviem, un to laikam arī tās rezerves kājas nespētu mainīt.
3 lietas, labas lietas - pieņēmu Lieldienu balvas izaicinājumu skriet sprintu mežā ar nelieliem pilsētas elementiem, jo pēc kāju ādas stāvokļa nevarētu teikt, ka saskrāpēju pret mauriņu. Riktīgi stilīgi (atradu pašus labākos vārdus), ka pēc divām dienām Baldonē manī vēl bija atlicis tik daudz mīlestības pret orientēšanos (grafiki arī nav vējā metami).

Aprīļa atklāsmes:

Sprinta distances ir tieši tik satriecošas, cik par tām sajūsminās Arta (Kur gan es biju šos 6 gadus?).

Tur ies trakāk, kā izskatās, ja jau pat Riekstukalns no lejas izskatās kā augstākā vieta uz zemes.

Mana pēda ir tik mikroskopiska, ka tāda izmēra skrienamos apavus, taupības nolūkos, jau beidz ražot.

Kurzemē

2011-04-11T08:27:00.000-07:00

Tagad liekas muļķīgi, ka marta beigās šaubījos par Lat-Swe treniņnometnes apmeklēšanu. Specifisko Ventspils apkārtnes reljefu gaidīju īpaši, kā arī izbaudīju pavisam īpaši - peldēšanas sezona atklāta (nē, ne Baltijas jūrā, bet Jaunupes purvā gan). Vēl arī īpaši gaidīju 2008. gada EOC vidējās distances fināla pārskrējienu, taču šoreiz atkal lieliski nostrādāja mans diezgan tipiskais un praksē vairākkārt pārbaudītais nepareizās kartes ņemšanas reflekss, jo pusdistancē, jau atklājusi sezonu purvā un sasalusi ragā, atklāju, ka skrienu vīru elites distanci... Neņemot vērā patiešām pārdomātos un vērtīgos treniņus, labākais, kas ar mani šajās dienas notika, bija iepazīšanās ar zviedru fizioterapeitu. Viņš ir burvis! Lai gan vēl šodien jūtos nogurusi un nesaradusi ar jaunajiem procesiem organismā, no viņa iemācījos vērtīgas lietas.

Centos būt dusmīga.

Tā tas izskatījās pie zviedriem.

Ventspils lokatorā.

Un zem tā.

Es biju viena izredzētā, kuras ķivere neturējās ciet un krita nost, un nemaz mani nesargāja no galvas atsišanas.

Kurzemes pavasara pirmās dienas rīts, kā jau to paredzēju iepriekš, atnāca kopā ar nogurumu. Zināju, ka nevienu no abām dienām neskriešu maksimāli, bet ātrums jau Skrundas diezgan vieglajā reljefā laikam nebija noteicošais, jo abas dienas pieļāvu nepiedodamas kļūdas, un varu pat teikt, ka noskrēju slikti, lai gan rezultātos varbūt izskatās savādāk un neviens tāpat netic manis teiktajam. Vienīgi sprintam varu dot visas piecas zvaigznes! Varbūt tas dēļ tā, ka nebiju skrējusi kopš S14 grupas, bet šā vai tā esmu pārsteigta par patiku pret tik īsu distanci.

Es tikai izskatos laimīga.

Bet mazliet jau biju arī.

Ziemeļu Divdienas

2011-04-03T11:40:00.000-07:00

Beigu beigās izrādās, ka diezgan naivi sestdien no rīta cerēju uz spraigu cīņu savā grupā. Protams, cīņa bija un trešā vieta karājās gaisā līdz pat grupas pēdējās startējušās meitenes finišam, kas dažām lika mazliet pārdomāt ja ne gluži dzīvi, tad pēdējo divu dienu notikumus noteikti. Protams, es jau nesūdzos par pirmajiem 100 punktiem kausā un pārliecinošais pārsvars ir graujoši negaidīti fascinējošs, bet man tomēr bija mazliet, laikam jau jāsaka, garlaicīgi. Es nevis tikai gribēju, bet arī pārliecināti gaidīju blīvus rezultātus un aizraujošas cīņas par visām godalgotajām vietām. Mans lielākais + laikam ir karte, kurā tika aizvadīti visi pēdējie treniņi, un, izvērtējot pagājušā gada kļūdas, lieliski redzu progresu savā "klupšanas akmenī"(neatklāšu, kāds tas ir, ja nu kāds to izdomā kādreiz ļaunprātīgi izmantot). Garā distance bija lielisks pārbaudījums ātrumam, savukārt vidējā distance lika krietni pasvīst uz kartes lasīšanu, kas man misējās pietiekami bieži, lai uz 13KP ļautu jūtām un vārdiem vaļu. Laikam jau nav ko sūdzēties, citiem šo izmisuma mirkļu bija daudz vairāk un lielāki, atliek vien priecāties par Artu, kura savu mīļāko skaitli šoreiz izdalīja ar divi.

Ļoti muļķīga bilde no vakardienas finiša, bet nav ko slēpt patiesību - tā es tur izskatījos.

Un tā tas izskatījās pašās beigās:

1 103 Grosberga Sandra 44:05 1 31:40 1 1:15:4

2 256 Rooni Triinu 52:55 2 32:57 3 1:25:52

3 11 Gurtiņa Anete 54:40 4 32:00 2 1:26:40

Sagatavošanās Darbi

2011-03-28T09:44:00.000-07:00

Marts ir aizksrējis tik pat ātri, kā Arta skrēja finišā Meridiāna mini-stafetē. Tāpat arī treniņdienasgrāmata tika atvērta biežāk kā matemātikas klade un skrienamās drēbes jau pirms divām nedēļām apnika mazgāt. Atklāju, ka saulrieti ezera krastā izskatās krietni iespaidīgāk kā monitora atspulgā, un sniegs ir noderīgāks kā asfalts.

Skolēnu brīvlaika (jā, jā, bija un izbija) pēdējās trīs dienas aizritēja kopā ar apmēram ceturtdaļu meridiāniešu, smagiem treniņiem, daudz ēdiena, filmām, vēl mazliet ēdiena.

Vakari pagāja spraigās sporta spēļu cīņās starp 4 komandām. Lūk, šī bija mana zelta komanda (varējām pirmie izvēlēties konfektes).

Meridiāna mini-stafetē kopā ar Artu izcēlām zelta cāļus.

Rīt Lielā Diena! Novembra sākumā, laikā, kad mazais Alvis mani bez pūlēm apskrēja sprintiņos pāri zālei un Raiskuma karti zinājām no galvas, likās, ka vesela mūžība priekšā... Īsa gan ir vesela mūžība, un tik pat liela mūžība ir līdz sestdienai. Manuprāt, nejau pēdas sniegā un starta minūte noteiks uzvarētāju.

Gorillaz - Clint Eastwood

Krievzemē

2011-03-04T09:18:00.000-08:00

Nekas, Meridiāns parūpēsies, lai Cēsīs notiktu Latvijas čempionāts, nevis Cēsu kauss! Par latviešu valodu arī parūpēsimies!

Nē, nu nebija jau viss tik traki! Špūru tīkls bija stilīgs, un pat es vietām slēpoju bez regulāras slēpju galu aizķeršanās sniegā špūru malās. Un rezultāts stafetēs arī, hehe, nebija vējā metams... AČIŪ!

Vasarā noteikti tur aizbrauksim vēlreiz!

Nebūs virsraksta!

2011-02-16T11:17:00.000-08:00

Igaunijas čempionātu raksturo viens vārds - banāns! Nē, ne tāpēc, ka tur varbūt bija dzeltens sniegs vai visi bija satinušies miljons drēbju kārtās un atgādināja banānus, vienkārši šis auglis dominēja visur (protams, netika aizmirsts arī fakts, ka nākam no džungļu pilsētas). Šis maģiskais auglis cietā stāvoklī ir arī iemūžināts, un es vienmēr atcerēšos, kā viņš glāba mani no bada nāves Holstre-Polli skolas sporta zāles visaukstākajā stūrī. Būtu paķērusi kādu banānu arī līdzi distancē, bet biju jau rēķinājusies ar to, ka -15 grādu iespaidā nāksies ņemt slēpes nost un skriet jau uz pirmo kontroles punktu (izvēlējos slēpot tikai garo distanci). Distances sākumā manu prātu mocīja domas par banāniem, bet, iebraucot Špūru Greizajos Ratos, kļuva ļoti jautri un varēju braukt kur saulīte spožāk spīd, jo visa pļava bija izārdīta un arī mans prāts nesās uz tādu pašu rīcību. Es noslēpoju slikti jeb 10. vieta, pie kā varu vainot slēpes, distanci, karti, planšeti, kompasu un visas citas ierastās lietas, bet šodien, pirmo reizi šinī ziemā izejot ārā izskriet savu iemīļoto riņķīti, uznāca domas nevis par banāniem, bet gan kauns, jo esmu kļuvusi slinka! Rīt jau 1. aprīlis, tāpēc šī ir pēdējā reize, kad rakstu, ka treniņprocess smagi rūsē!
Varētu izstāstīt, ka pirmdien, Svētā Valentīna dienā, plānā bija cepumi ar BANĀNIEM un šokolādi, bet rezultātā iznāca pankūkas ar kaut-ko-baltu-un-mīkstu-vidū-bet-melnu-un-smirdīgu-apkārt. Bet nekas, es centīšos labāk!
Šovakar es klausos The Kooks un viņu Jūrmalu, tāpēc Let`s go to the seaside! (Labi, tas bija mazliet smieklīgi, bet nezināju, kā lai nobeidz.)
Un gandrīz aizmirsu - apelsīns arī ir ļoti tuvs draugs banānam, bet ar viņu saistās pavisam cits stāsts, varbūt to pēc Daugavpils, Arta?

Slīdot

2011-02-03T11:18:00.000-08:00

Latvijas čempionāts bija atskaites punkts šai ziemai, savādāk man būtu slikta sajūta, jo orientēšanās plaukts būtu palicis neskarts. Savas slēpošanas neprasmes rādīju tikai garajā distancē, bet sprints izskatījās daudz aizraujošāks un garajā distancē bija pārāk daudz jādomā, kas manī izraisīja negācijas pret apkārtējiem. Bet pats galvenais, manuprāt, bija šļūciens uz sejas!

No latvietēm manas slēpes slīdēja visātrāk, bet kopumā... Slēpošana just ain`t for me!

Kā es pavadīju janvāra beigas? Tā, kā to nebiju darījusi ne reizi pēdējo trīs gadu laikā - ar temperatūru 39,1, upeņu dzērienu un pēc tam sāpošām, paracetamolu pārstrādājošām aknām. Tas notika 26. janvārī, kad aizbraucu apciemot Priekuļus, bet Priekuļi negribēja mani redzēt savā trasē, tāpēc uzsūtīja pār mani gripas lāstu. Nekas, es vēl atriebšos, bet tagad atkal jādodas motivācijas meklējumos, žēl.

Jubileja

2011-01-17T11:54:00.000-08:00

Man nav nekādu pretenziju pret lietu un siltāku laiciņu, bet 17. janvārī es tomēr labāk izvēlētos uzkāpt uz slēpēm un uzvilkt siltākas drēbes. Ceru no visiem sporta dieviem un arī cilvēkiem saņemt treniņspēku un visas astronomiskās enerģijas, kādas šīs pārdabiskās radības manī sanesa novembrī. Nepārspīlējot, pusotra mēneša laikā sports paspēja aizkrist kaut kur ļoti dziļi, pašlaik esmu meklēšanas procesā un ceru, ka Alūksnē atradīšu meklēto. Īstenībā, nav nekā diža, ko es šajā vietnē šobrīd varētu uzrakstīt, bet šodien aprit apaļš gadiņš kopš tās trakās dienas Madonā, kas beidzās Cēsu slimnīcā. Laikam jau jāatzīstās, cik ļoti es jūs visus, vai vismaz lielāko daļu apskaužu jau veselu gadu.

Tres

2011-01-05T11:13:00.000-08:00

Kā Arta rakstīja savā gadu mijas rakstā - Viss, kas notiek, notiek uz labu! Ar šo un vēl dažām pozitīvām domām šogad būšu tuvos draugos. Un jā, man arī ir šādas tādas apņemšanās un pārmaiņas šim gadam, viena no tām ir ļoti īpatnēja - šogad centīšos saskaitīt miegā pavadīto laiku. Jā, izklausās stulbi, bet es to jau sen vēlējos izdarīt, jo esmu cilvēks, kam nepatīk gulēt. Nepārprotiet, es arī labprāt paguļu līdz pusdienlaikam un pavārtos gultā, bet man nepatīk, ka es tā varu darīt, jo tajā miega laikā mēs varētu darīt ko citu. Nekad neesat par to aizdomājušies?

Decembris bija ļoti produktīvs, stulbs un tajā pašā laikā lielisks mēnesis. Ne gluži treniņu ziņā, bet par to raksta beigās. Decembra beigās Meridiāns aizvadīja 4 dienas nometnē tepat Straupē. Man šīs dienas aizgāja brīvsolī, bet pacietieties, par to raksta beigās. Man slinkums par visu rakstīt, bet, ja Tev ir interese - video.

Jā, un raksta beigas ir klāt. Šodien Cēsu slimnīcā pie traumatologa kabineta pavadīju gandrīz 3 stundas, cīnīdamās par vietu rindā, strīdēdamās ar pavecākām kundzītēm un mēģinādama izprast viņu 20. gadsimta prātus. Ja godīgi, brīžiem piemirsās, kādēļ tur vispār esmu. Es īstenībā nezinu - man priecāties vai raudāt. Nē, nē, nesatraucieties, tās šausmu lietas, kas pirms gada, diezvai kādreiz vēl atkārtosies, bet pavisam arī nepazudīs. Kā teica ārsts "Var visu, tikai ar mēru, un ar to ir jāmācās sadzīvot." Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mēra sajūta drīz pazudīs, bet tāpēc sākās jauns gads, lai es aunapiere sāktu beidzot domāt ar galvu.

Dos

2010-12-11T07:52:00.000-08:00

Nē, es neiesalu tajos novembra mīnusos!

Novembris sākās ar praksi ēst gatavošanā.

Rīga staroja ne tikai savā, bet arī manā dzimšanas dienā.

Uz Galerija Rīga jumta tikt nebija viegli.

Šeit varbūt izskatās tā ne pa tēmu, bet jau pusotru mēnesi dejoju tautiskās dejas.

28. novembrī šķēlām Priekuļu sniegu.

Pagājusī nedēļas nogale "Ilvēs" bija ražena - noslēpoti 40km.

Bet tagad es atpūšos no sporta, kāpēc? To es uzrakstīšu pēc Cēsu slimnīcas apmeklējuma.

Uno

2010-11-07T11:29:00.000-08:00

Pēdējās divas dienas atkal pagāja orientieristu sabiedrībā, TuMe-Vōru-Meridiāna ikgadējā sadraudzības pasākumā. Man tā bija debija, vakar 5 stundas taisot ēst un šodien stundu rokoties pēdējai visā mežā, kamēr pārējie gāja pirtī un ēda. Bet kopumā super atmiņas, cilvēki ļoti laipni un smieklīgi. Patiesībā, mēs visu laiku smējāmies. Ar to man tas arī paliks atmiņā. Un vēl es sapratu, cik ļoti man patīk skriet pa aukstu, tukšu un klusu mežu, un vēl ar mazliet sniegu. Sen nebiju tik ļoti priecājusies par distanci. Cerams, nākamgad mēs meitenes tiksim līdzi pie igauņiem, tad vismaz varēs arī padomāt par orientēšanos!

Vakardienas vakars pagāja Cēsīs, kamēr visi pārējie ballējās, es, Arta, Ilze un Igors skatījāmies bildes no laiku laikiem, šovakar parakos savās lādēs un atradu vienu no vakarvakara zvaigznēm:

2006. gada Latvijas Čempionāts uz slēpēm Smecersilā, uzmini nu, kāda bija mana mīļākā krāsa?

Un nu jā, sākums manām iecerēm ir ļoti daudzsološs. Laikam jau beidzot tas ir jāizdara - jāsaka paldies treneriem!

Apkopot?

2010-11-02T10:42:00.000-07:00

Nu jā, kaut ko arī man tomēr vajadzēja uzrakstīt. Izbaudu šo mirkli, kad visi apkopo paveikto šosezon, man ir no kā ņemt piemēru. Es nevaru teikt, ka no rītdienas sākšu visu no jauna, bet katrā ziņā ar pavisam citu attieksmi pret notiekošo, tāpēc pēc gada šeit vajadzētu parādīties arī maniem pirmajiem nopietnajiem skaitļiem. Šajā sezonā man tādu pilnīgi noteikti nav. Protokolos mans vārds parādījās jūnija sākumā jeb Valmieras čempionātā, kas arī bija mans labākais starts jeb uzvara atgriežoties. Tālāk.. es ļoti centos, jā, es tiku rudens izlasē, bet ko es Lietuvā izdarīju? Neko. Tagad saprotu, ka man vienkārši visa kā šogad bijis par daudz. Ne fiziski, bet morāli. Visi ārstu apmeklējumi, n-tie gaidīšanas mēneši, un tad vēl smagais process, lai tiktu atpakaļ sliedēs. Bet tās vairs ir tikai atmiņas, no kā daudz ko esmu mācījusies, un iesaku arī jums. Novembrī netrakošu, iejutīšos pārmaiņās, tad redzēs, kādus sniegus nesīs decembris. Ja runājam par mērķiem, tad tur augšā jau pāris mēnešus karājas EYOC. Sezonas karstais punkts būs aprīlis un maijs, kad skolā raus uz visām pusēm dēļ tiem 9. klases eksāmeniem, no kuriem tāpat jēga nekāda, bet mežā jāatstāj viss pārējais spēks, lai rudenī varētu paeksperimentēt, es sev apsolīju vairs nekad to nedarīt, bet tagad, kad visas briesmas liekas tik senas, es nevaru sevi atturēt. Varbūt.. varbūt es izšķiršos par labu traumatologa apmeklējumam, lai iečeko kā klājas maniem celīšiem, bet varbūt.. varbūt es to vienkārši negribu zināt. Es nezinu, nezinu ko labāk darīt.

Kuršių Nerija

2010-10-26T10:13:00.000-07:00

Skaists punkts uz i.
Savu pirmo Baltijas Junioru kausu es nenoskrēju labi, biju lēna un neprecīza, izvēlējos daudz ? variantus.

Garā distance bija viegla, man nepatika. Es gaidīju tehniski sarežģītu un sīku reljefu, un daudz smiltis, bet kāda bija mana vilšanās, kad sapratu, ka šoreiz uzvarēs tas, kam sezonas beigās labāka fiziskā forma. Tā nu es nekur nesteidzos, bet skatījos kartē un apkārt, pavēroju, cik ļoti attāls ir mans priekšstats par Kuršu kāpu, kuru ir ieņēmuši jocīgi koki, zāle un daudz taku. Kā jau minēju, man bija arī mērķis, kuru nepārliecinoši, bet tomēr izpildīju - desmitnieks un 10. vieta manā kontā. Karte šeit un šeit.
6,4km > 47:58 > 10.vieta (+07:35)

Vakarā (kā jau katru gadu) valstu sadraudzības pasākums bija patiešām draudzīgs! Spēles bija... jā, tādas viņas bija, laikam derētu sākt pierakstīt, kā nekā vēl 5 gadus man būs tā iespēja.

Stafetes, kā jau parasti, gaidīju vairāk. Godīgi sadalot pēc garās distances rezultātiem, ūbertīma Latvia 4 (pie tā vainoju Artu) sastāvā bez manis vēl tika iekļauti - Beāta Z., Nauris N., Valters Ļ., Terēze V. un Edgars B. Uzdevums bija skriet ātri un bez žēlastības (atradu aizvietotājvārdu, jo kļūdas ir neizbēgamas), biju uzdevuma augstumos, jo kļūdas neskaitās. Bet ko nu tur daudz, mēs tāpat palikām tur, kur visas 4. komandas, svarīgākais tēls bija Raivo, Latvia 1 pēdējais etaps, kurš vēl skatītājpunktā cīnījās par 6. vietu, bet kāda eksplozija bija dzirdama finišā, kad pie apvāršņa kā trešais (beigās, pateicoties somu dsq, otrais) uzpeldēja Raivo un, līdz ar viņu, arī 1. vieta un kauss Latvijai valstu kopvērtējumā! Rezultāti šeit. Vienīgais par ko man žēl - es nedevu ieskaiti Latvijai nevienā no dienām, bet kūku tāpat dabūju!

Tagad tā jocīgi... Mirklī, kad vismazāk gribētos, sezona ir beigusies. Un nav arī tā īsti ko apkopot, jo mans dižākais darbs bija uzvara Valmieras čempionātā. Par nākamo sezonu viss ir skaidrs, ceru Jāņus pavadīt Čehijā, un ceru, ka varēšu nekārtot latviešu valodas eksāmenu.

Map Your Own Way

2010-10-21T09:50:00.000-07:00

Manu dienas režīmu pēdējās ~96 stundas pārvalda mācības un viss ap tām, bet es īpaši neiespringstu, līdz eksāmeniem vēl tālu. Bet ir tā vērts mocīties šo nedēļu kaut vai tikai dēļ tā, ka pusotru nedēļu ēdām zviedru galdā. Jā, ēdiens bija dominējošais visur. Neizplūdīšu te sīkumos, jo par visu jau ir parūpējies Mārtiņš. Super pieredze no treniņu un apvidus viedokļa. Mēs meridiānieši jau plānojam no tā kaut ko ietestēt mūsu treniņos. Jā, sākot ar novembri viss, kas saistīts ar treniņprocesu, mainīsies par 180. Redzēs, ko tas nesīs pavasarī. Un super kompānija! Vareni bija! Vienīgi jāpiemin, ka manām kājām tie akmeņi bija par traku, sanāca ne tā, kā gribējās, tāpēc pēdējos treniņus izlaidu un ārstēju pašķaidīto ceļgalu.

Bildes var aplūkot manā draugiem.lv profilā, un vēl pāris simtus manā datorā.

Un ir klāt BJC priekšvakars. Nav nekādu īpašo sajūtu, ceru uz labi pavadītu laiku un arī mērķis ir. + Edīte iepriecināja - mēs dzīvosim blakus RIMI jeb karameļu kruasāniem!

Nekad Nepietiek

2010-10-05T12:02:00.000-07:00

Pēdējās dienas aizgāja nelielā steigā un grāmatās, bet šodien tas beidzās. Kā man rakstīja Marta "Aii rīt ap šo laiku čillosim uz kuģa savās A klases kajītēs!" Cerams, kuģis nenogrims no manu somu svara.

Mans atskats maratonā ir simtprocentīgi pozitīvs! Tāds bija arī S16 jautrais masu skrējiens distances sākumā (nu labi, pie taurenīša spriedze jau bija savos augstumos). Bija dažas reljefa kļūdas, bet tam vēl jāaug, fiziskais gan mani pārsteidza, kalni paši skrēja pretī, iespējams tāpēc arī pēdējos metros ieskrēju sudrabā. Bet es neizpildīju savu misiju - es neatdevu sevi visu. Tas labi atspoguļojās pēc distances, kad Līga gulēja zemē beigta, bet mēs ar Martu taisījām atsildīšanās frīstailu gar pansionāta sienām.
6,9km > 54:56 > 2.vieta (+00:04)

Un ar ko sākās mans 3.oktobris? Nezinu kā man tas izdevās, bet es viennozīmīgi to svinēšu!

Un jā, pēc 18 stundām stūrējam Rīgas jūras līci uz Stokholmu. Nemazākās idejas par apvidu (Tas vispār būs mežs?), bet ja jau klubs nevar (D:), tad kājām gan jāspēj mani turēt!

XXII Suunto Games

2010-09-28T10:24:00.000-07:00

Mans rudens, ar rozā vakara debesīm, sākās uz Vidzemes šosejas

un turpinājās Igaunijā, kur ir vislabākie ceļi no manis uz austrumiem.

Mēs

dzīvojām pāris kilometrus no Vōru pie Sarmītes, tajā virtuvē visu laiku kaut kas notika!

Un vēl abas bioloģes mani aplipināja ar tējas slimību!

Laikam jau, skriešana palika mazliet otrajā plānā, nu vismaz man. Rezultāts tā īsti neinteresēja, laikam jau tāpēc noskrēju bez kļūdām (es nerunāju par te-skriešu-apkārt variantiem) abas dienas un otrajā dienā iedzīšanā startēju pirmā no grupas (respektīvi pirmajā dienā ar vidējo ātrumu 10min/km uzrādīju labāko laiku), bet aiz manis 3 sekundes >igauņu Līga>. Netaisījos nekur īpaši steigties, bet, izvēloties šis-ir-uzvarošais-variants, mierīgā vientulībā ieskrēju finišā ātrāk. Joprojām trinos par plāksnītes kompasu, nu neko, varbūt kādreiz joka pēc izmantošu.

Un par labāko ziņu pirmajā rudens nedēļā tiek atzīta:

Es esmu izlasē uz BJC!

Sestā

2010-09-21T11:15:00.000-07:00

Mans slengs Cēsu Rudenī bija dzirdams visā varenībā. Tagad mazliet kauns, bet kā saka Šreks - neko nevajag paturēt sevī. Forši, ka diezgan ātri samierinājos ar 6. vietu un, tā rupji ņemot, 15 minūtēm kļūdās, bet nu, ar balvām gan vajadzēja pacensties oriģinālāk! Un forši arī, ka manam klubam izdevās savākt LČ cienīgu cilvēku masu, taču tajā mežā mani vairs nelaist vai uzzīmēt precīzāku karti. Un ja tā godīgi, esmu ļoti šokā par savu fizisko formu, routegadgetā skatījos un nevarēju beigt skatīties, kā es savas stulbās kļūdas distances sākumā atguvu tikai uz ātrumu. To gan nevarētu teikt par beigām, tā īsti es to māla gabalu pazaudēju uz 8KP, kad man vienkārši jau bija par daudz distances un par daudz lieku minūšu.

4,7km > 01:09:08 > 6. vieta (+12:23)

Gatavojos tehniskām distancēm Igaunijā, jo rangs izšķirsies maratonā, ļoti negribu palikt aiz strīpas.

Strenčos

2010-09-13T10:54:00.000-07:00

Jā, orientēšanās Mazajā Balvā nesanāca, žēl, bet vismaz manai grupai beidzot bija pieklājīgs kilometru skaits, nekā ierasti brutālie 3km, kad man pat otrā elpa nesaražojas (tā es pati viņu saucu).
Tagad tā sīkāk izpētot karti, nevaru nepiesiet acis pie dažām pārāk rupjām variantu izvēlēm, par 7. kontrolpunktu sevi jau pāris reizes nositu un apraku. Bet jau minēju, ka nekāda orientēšanās nesanāca un punkti rangā bija atkarīgi tikai no ātruma un koncentrēšanās. Es ļoti, laikam pat pārāk ļoti, domāju par ātrumu, ne velti pagājušajā nedēļā skrēju 4 darbdienas pēc kārtas >>>

Jā, izvilku ārā savu janvārī iesākto treniņplāna kladi, smagi novecojušos ierakstus šodien nomainīju pret jauniem, mazliet pieticīgākiem.. Bet mērķi ir vēl augstāki kā nekad!

Irbenē

2010-09-07T10:30:00.000-07:00

Es darīju, ko varēju. Žēl par pusminūti līdz zeltam vidējā un žēl par 5. vietu atlasēs (sarēķinot 2 labākās kārtas zaudēju 4. vietai 2 punktus). Tad jau redzēs, kā būs, mūsu ir pārāk daudz un izvēle būs grūta, manuprāt. Bet ko tur daudz žēloties, es tomēr esmu viena no tiem, kas brauks uz Zviedriju un skries "25Mannā".

Vidējās distances starts patiešām bija vidējs. Skrēju ātri, domāju sakarīgi, kļūdījos un atstāju mežā aptuveni 2 minūtes, bet katram gadās, es par to nepārdzīvoju, jo ar to pietika, lai es dabūtu 98 punktus rangam, tiktu beidzot iekļauta CPSS 2010. gada laureātu sarakstā un, kā jau minēju, atlasītos kā 5, bet ar to varbūt nepietiks Klaipēdai.
3,3km > 28:58 > 2. vieta ( + 34 sekundes)
KARTE
Atzīšos, stafeti es gaidīju vairāk, gan to sajūtu, gan arī superkomandas dēļ. Es, protams, domāju, ka bez zelta prom nebraukšu, un mēs visas bijām tik ļoti parliecinātas, ka tas jau ir mūsējais, un laikam jau tieši tāpēc viss iznāca tā, ka Marta pirmo etapu beidza 3. vietā atpaliekot 7. minūtes. Kaut kas tāds tika pieredzēts pirmo reizi mūsu komandas karjerā! Mēs gan to tā neatstājām, jo Arta man stafeti nodeva divas minūtes aiz līderes, un jau skatītājpunktā visi saprata, ka zelts ir mūsu!
KARTE jā, es atstāju tur kādas 4 minūtes

Jūtos formā! Čempionāts laikam deva uzrāvienu, ko ceru pārbaudīt sestdien Strenčos.

Trīsciemā

2010-08-29T12:21:00.000-07:00

Mans galvenais uzdevums Klubu stafetēs 2010 bija neatkārtot pagājušā gada smago kļūdu (ļoti iespējams, ka arī smagāko līdz šim manos 6 gados orientēšanās sportā) - tieši pirms gada Klubu stafetēs Meridiāna labākās komandas sastāvā, kura cīnījās par vietu labāko 3niekā, es paņēmu nepareizā numura kartes, kā rezultātā pievīlu vēl 9 cilvēkus. Bet mans starts šogad tāpat bija ievērojams - šoreiz norāvu ne tikai savu karti, bet līdz ar to arī dēli, uz kura bija vēl vismaz 10 kartes.
Patiesībā, ļoti vēlējos pateikt, ka lepojos ar savu komandu un to, ka pārstāvu tieši Meridiānu! Kas es vispār būtu bez orientēšanās? Jocīgi, kāpēc es par to aizdomājos...
Startu, diemžēl, neredzēju, bet Didzis pirmo etapu beidza 10. vietā un tas bija pietiekami, lai jau otrajā etapā Meridiāna 3. komanda iekļūtu labāko 6niekā un tur arī paliktu turpmākās stundas. Man un Artai tika uzticēts ļoti svarīgais 6. jeb pirmspēdējais etaps. Startējām no 4. vietas, bet mēs nebijām plānojušas to tā atstāt, kas arī lieliski izdevās un finišējām reizē ar Saldus II meitenēm - dalīta 2.-3. vieta. Visas cerības likām uz mūsu "Magnētu karali". Vinš tiešām rādīja, ka ne pa velti mēs viņu turam Rīgas mežos, bet kā beigās kāds izteicās, "pieredzīte nospēlēja savu" un rezultātā 4. vieta zaudējot 10 sekundes.
Nezinu kā citiem, bet man tas likās vēl sāpīgāk par manu pagājušā gada izgāšanos. Mēs bijām tik pārliecināti, ka izdosies atkārtot kaut ko līdzīgu 2008. gada Klubu stafetēm. Bet no pozitīvās puses - nākamgad skrienam par brīvu!
Karte nebūs, jo man viņu tā arī neizsniedza, un arī savus splitus nevaru aplūkot. Em?

Gulbenes kauss 2010

2010-08-28T11:48:00.000-07:00

Nevaru nepieminēt, ka uz turieni devos tumši zaļā BMW ar sabvūferu un superlabā kompānijā, kā rezultātā ieradāmies sacensību centrā 40 minūtes pirms mana starta (līdz startam 1,7km). Nevaru nepieminēt arī to, ka startēju pirmā gan grupā, gan arī no visiem dalībniekiem.
Kā to nosauca Arta - Parks - tā beidzot bija mana iespēja pārbaudīt savu ātrumu un izturību. Distance gan bija nožēlojama. Varēja jau arī kaut ko oriģinālāku, bet nu ko gan oriģinālāku var izdomāt trīs priedēs? Sanāca tīrs 3km sprints un distance bez kļūdām - parasti es ar to ļoti lepotos, bet šajā gadījumā tas ir tikai rādītājs, ka protu skriet taisni.
3,1km > 20:37 > 1. vieta
KARTE

Malienā baigi labi nomaucu!

2010-08-22T11:45:00.000-07:00

ja tev šobrīd skan mūzika, tad, pirms lasi šo, uzliec kaut ko lēnāku, lai šis ieraksts kļūtu vēl mazliet personiskāks

Patiesībā, es ļoti ilgi domāju, ar ko lai sāk.

Vēl vakar ap 13.42 biju pārliecināta, ka šo ierakstu par Malienas kausu 2010 varēšu iesākt ar kaut ko cerīgu. Bet tā nav. Manas pirmās atlases beidzās ar 9.vietu. Iespējams, ka man kaut kas ir sakāpis par daudz un es nemāku zaudēt, bet to bezcerību vakar finišā, kad rezultātos ieraudzīju citu meiteņu laikus, es neaizmirsīšu vēl ilgi. Laikam tāpēc saka, ka ikkatram reizēm nākas nokrist no mākoņiem. Distance bija gan fiziski, gan tehniski radīta man, bet. Un pie bet es arī paliku. KARTE
3,1km > 30:12 > 9.vieta

Šodiena iesākās daudz cerīgāka. Mana pozīcija bija laba un pirms starta es pat plānoju to izmantot - 5 meitenes 30 sekundēs un es no tām piecām esmu pēdējā + nākamā mani dzen tikai par 3 minūtēm - bet mans plāns palika ierakts kaut kur dziļi tā milzīgā kalna smiltīs, kurā bijām spiesti rāpties pēc K punkta. Distance aizgāja prātīgi, lēni, sākumu pat turēju astē divām konkurentēm, kuras bija tajā nelaimīgajā pusminūtē, bet tad NEJAU (joprojām nezinu, kā pareizi rakstāms šis vārds) ES uztaisīju kļūdu, visus pazaudēju, un turpināju lēnā treniņa tempā savus 5 kilometrus viena pati.
5,1km > 47:58 (jā, zinu, šausminošs laiks, bet tas mani pacēla par divām vietām) > 7.vieta iedzīšanā

Par spīti visam, vakars/nakts no 21. uz 22. bija pārāk labi, lai tagad kaut ko nožēlotu un uztrauktos, jo es vairs neko mainīt nevaru. Skatos nākotnē, vēl priekšā Irbenes kāpas, un, kā rakstīja Ilze, lielas veiksmes gadījumā arī man varētu nospīdēt izlase.

kas notiek

2010-08-17T13:35:00.000-07:00

Patiesībā, visu laiku kaut kas notiek, es joprojām esmu kustībā, tas ir atzinības vērts arguments. Vasara jau vēl nav galā, bet es tāpat zinu, ka neizdosies izdarīt visu, kas tika apsolīts, par to tā kā laikam derētu atvainošanās.

Bet skrienās man smagi. Es nezinu, ko no sevis gaidīt sestdien ziemeļaustrumos. Nespriedīšu par to neko.

Pagājušajā sestdienā un svētdienā iesīldīju sevi mazliet tām pirms-starta sajūtām. Purva Bridēja stafetes, manuprāt, bija interesantākās stafetes, kādas skrietas, + par izdomu un vēl mūsu stratēģija, kurā zaudējām kādas 2 minūtes salīzdinot kartes un sarunājot tikšanās vietu kaut kādā pļavā. Rezultātā, ar to visu stratēģiju, iegāzu savu komandu un mēs, Meridiāna 6. komanda (mhhm), ierindojāmies priekšpēdējā jeb ceturtajā vietā.

Svētdien malām Nītaures pusi, kur arī reiz bija norisinājušās Purva Bridēja stafetes, zīmīgi. Katrā ziņā, pēc trakās melnās piektdienas, biju izgulējusies un gatava skriet. Mežs, protams, nelutināja un gāja lēni, jo 5km kur-likt-kāju-lai-neaizķertos mežā ir pārbaudījums jebkuram (laikam jau tāpēc skriet gribētāju tik maz bija, hah). Beigās ar Artu nolēmām izdzert ūdeni dalības maksas (2Ls) vērtībā un vēl arī visas meridiānietes S16 savācām medaļas un es tiku arī pie kausa (patiesībā otrā, bet šis bija pirmais, kuru saņēmu savās rokās, jo šeit pirms vairāk kā pusgada notika liktenīgākais notikums manā dzīvē, kas liedza man kāpt uz pjedestāla, un pēc tam liedza arī iespēju par tādu cīnīties vēl pāris mēnešus, bet es te laikam jau pārāk gari izplūdu tajās atmiņās, kuras nemaz nevajadzētu atcerēties).

Arī es rīt došos uz laukiem, ļoti ceru, ka tas palīdzēs sakopot domas un spēkus, uzskriešu kādu intervālu gar Daugavu un paelpošu Zemgales gaisu, tam taču vajadzētu palīdzēt. Lai vai kā, sestdien man šā vai tā jājūtas gatavai, 3km un atlase ir diezgan spēcīgs izaicinājums.

Marching On

2010-08-03T12:17:00.000-07:00

Esmu kustībā! Visu laiku kaut kas notiek, pirmā vasara, kurā dators atkāpjas pāris plānus zemāk.

Starp nogurdinošām darba stundām, negulētām naktīm un trakām ballītēm, esmu beidzot atsākusi, tā teikt, sagatavošanās procesu rudenim. Saites, teipi un visi citi nevajadzīgi štrunti ir noglabāti, cerams, ka ne vēlākai lietošanai. Jūlija pauze bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai visu varētu sākt no jauna. Beidzot jūtos gatava iet un skriet, protams, ar mēru, nekas man vairs nav svarīgāks par veselību.

2010-07-21T11:54:00.000-07:00

Nekāda dižā atpūta man nesanāk, jo jau vairāk kā nedēļu strādāju, neizgulējusies un sāpošu muguru.

Vakar beidzot iegādājos pulsometru un devos uz meridiānu iemēģināt, manos plānos nebija daudz skriet, kas tika arī pilnībā izpildīts. Distanci iesāku lēnām un ņemoties ar pulsometra siksniņu, tad sekoja daudz kļūdu un mani panāca Arta M. un Līga L. un tā mēs turpinājām iet, līdz beidzot nonācām skrienamajā mežā, kas bija kā nosēts ar mellenēm. Nu ko, 100m veicām aptuveni 5 minūtēs. Pirmspēdējais punkts bija pāris metrus no forša karjera, tāpēc atlicinājām vēl 5 minūtes lai pasēdētu pie tā un pavērotu skatu, pagaidītu pārējo baru. Tā nu pie karjera savācāmies aptuveni 10 cilvēki un gāzām uz finišu. Pie pēdējā punkta paliku kopā ar Artu, pastāvējām vēl pāris minūtes, Arta gatavojās ātram finišām, turpretī es uzstādīju lēnāko finišu, ko varat redzēt splitos un arī mans kopējais laiks ir graujošs, kas nozīmē, ka distance tika izbaudīta pilnībā!

Šodiena tika atlicināta mazliet adrenalīnam. Es, Arta M. un Kate M. bijām apņēmušās tikt uz Straupes baznīcas jumta un pa lūku pavērot skatu. Viņām abām tas izdevās, bet manas bailes ņēma virsroku. Bet nav ko daudz pārdzīvot, drīzumā domājam to atkārtot un ar visu nepieciešamo aparatūru>

Mazs ieskats no 2008. gada 17. novembra tajā pašā vietā:

Skats no lejas uz lūku, pa kuru ik palaikam parādījās kāda galva, izskatās jauki.

Un te skatiņi no augšas, kas viennozīmīgi ir vieni no skaistākajiem, kādus zinu.

XXXII Ilvesteade

2010-07-15T12:17:00.000-07:00

6. jūlija vakarā saņēmu ziņu, ka man jāstartē 3 dienu stafetē. Biju priecīga, bet pusstundu pirms starta apjautu, ka nav bijis pietiekami laika, lai mans organisms atkal būtu gatavs slodzei. Daļēji tas bija arī izšķirošais pirmajā dienā, bet patiesībā netipiskais un zaļais mežs nospēlēja savu lomu pilnībā. Masu starts visiem etapiem bija traks, jo aptuveni 300 cilvēkiem bija jāskrien pa vienu šauru meža ceļu. Sākumā turējos labi un biju nosacītā līderu grupiņā, bet tad man kaut kas aizvērās vai arī līdz galam neatvērās un 3 minūšu vietā vienai ieplakai atstāju 18 minūtes. Tad es biju nogurusi, dusmīga un vēl gandrīz paņēmu dsq, jo no skatītāju punkta aizskrēju uz finišu. Arī manām komandas biedrenēm – Artai un Ilzei zvaigznes tik spoži nespīdēja, bet rezultātā pēc 9. jūlija starta elites dāmu grupā ieņēmām 8. vietu, bet elites junioru grupā bijām pirmās ar dažu minūšu handikapu. KARTE

10. jūlija rīts iesākās ar kārtīgu pieēšanos, jo es sev izvēlējos 1. un arī garāko etapu. Iesildoties likās, ka Igaunijas gaiss no manis izsvilpis visu nogurumu pēc pirmās dienas un arī stresa, un nekādu savādāku emociju diži daudz sevī sameklēt nevarēju. Mans un visas manas komandas galvenais uzdevums bija, kā tautā saka, neburkot. Paturēju acīs savas juniorītes un vidējā tempā skrēju cik taisni vien varēju. Patiesībā, es ļoti iespējams uzstādīju šo sacensību kritienu rekordu – kopā pa 3 dienām savācu vismaz 10! Skatītāju punktā aizmirsu par ūdeni, bet vismaz kliedzieni un spiedzieni ļāva saņemties un beigās aizbēgt no nosacīti stiprākās konkurentes. Pēc otrās dienas elitē ieņēmām 7. vietu, bet juniorēs nu jau pārliecinošu pirmo vietu ar 25 minūšu handikapu. KARTE

11. jūlija rīts, kā parasti trešajā dienā, bija vissmagākais. Miega trūkums bija virs normas un pirms starta mana komanda izcēlās ar gatavošanos distancei t.i. visas trīs sēdējām autobusa aizmugurē un nomodā gulējām. Man bija uzticēts otrais un īsākais etaps, kuru iesāku iedzenot 5 minūtes. Skrēju cik varēju, bet pirmais punkts bija puse no manas distances un tas prasīja daudz vairāk spēka, nekā man bija. Vispār, šī distance bija gandrīz tikpat traki norakta kā pirmajā dienā, bet mēs tāpat palikām pirmās junioru grupā un tikām pie foršiem krekliņiem. KARTE ; REZULTĀTI

Bet tagad gan vairs nekāda skriešana, esmu izkausēta. Jūlija beigās pēc pusgada pārtraukuma būs jāsāk veidot treniņplāns.

XXIV Kāpa

2010-07-05T12:39:00.000-07:00

2. jūlija rīts iesākās ar somu krāmēšanu, kad vēl 10 minūtes pirms izbraukšanas nezināju kādas skrienamās bikses labāk ņemt līdzi. Ceļš pagāja ātri ar mūsu DJ Reiniz un daudz neveselīga ēdiena. Pirms starta izdarīju to, ko jau sen biju apņēmusies - iegādājos tā saucamo teipu. Cerēju, ka tas man palīdzēs vismaz Kāpā palikt veselai, bet tas, protams, nepiepildījās >>
Pirms distances jutos kā pirms Meridiāna, vienkārši jānoskrien, kā parasti. Pirmais punkts atkal bija liktenīgais norokamais, uz kuru visādi mazi bērni man skrēja līdzi un uzdeva stulbus jautājumus, laikam tiešām jāpaaugās. Turpināju kāpināt tempu, noķēru vienu no stipro bariņa. Jutos tiešām kā Meridiānā. Un tad nāca beigas, zināju, ka visa distance nočammāta un sāku nesties, bet tas labi nebeidzās, jo pie 12KP mana potīte dabūja pamatīgi norauties. Nu man vairs nebija spēka domāt, skrēju pakaļ Anetei G. un pat punktu numurus neskatījos. Finišā tā saucamais Zaķis man palīdzēja tikt līdz nolasīšanai, nesot mani uz savas kājas. Tad mani pamanīja galvenais komentētājs un es nonācu zaļajā teltī ar sarkano krustiņu. Cerēju, ka man tiešām palīdzēs, bet man uzsmērēja Fastumgel. Tā nu es atlikušo dienas daļu biju kliba un neīpaši laimīga par izdarīto, lai gan biju otrā un vajadzēja iedzīt 1:32min - KARTE

3. jūlija rītā pamodos agrāk par citiem, devos sakārtot domas. Potīte bija mazliet atlaidusi, bet ne pietiekami, lai pirms distances savas kājas pamatīgi neiesaiņotu. Vispār, 2. dienas sacensību centrs bija stilīgā vietā un arī mežs bija mans mīļākais - saule cepī, daudz izcirtumi un reljefs arī pamoka. Atkal jutos kā pirms Meridiāna, tikai atbildība lielāka, jo gribēju kausā vēlvienu simtiņu. Šoreiz pirmo ņemu lēni, nepareizi, bet lēni. Tad sāku skriet. 3KP bija, varētu teikt, plika meža vidū un nav kur piesieties, bet tur atkal panācu Aneti. Tad es sevī atradu spēku un sāku skriet, un tā visu distanci, līdz finišā sapratu, ka pirmās dienas uzvarētāja, kura startēja 8 minūtes pirms manis, vēl nav izskrējusi. Rezultātā simtiņš kausā un pēc otrās dienas esmu līdere ar 10min. atrāvienu un papēdī ierautu skabargu, kas atkal man liek paklibot - KARTE Diemžēl, mans Kāpas otrās dienas vakars aizritēja teltī ar šokolādē izvārtītu guļammaisu, jo man vēl ir 14, lol.

4. jūlija rīts bija miegains, karsts un nekārtīgs, jo mūsu teltī varēja atrast netikai zilas, izkusušas un no papīrīša izkritušas košļenes. Vienīgais mērķis bija izbaudīt distanci, jo mans handikaps bija pārāk labs. Skrēju lēnām, neuztvēru distanci īsti nopietni un tad man pirmo reizi mūžā iekoda lapsene. Sāpēja ļoti un es apjuku un aizgāju kaut kur prom no punkta rajona. Neko nesapratu, tikai locījos aiz sāpēm, bet turpināju mocīt tālāk. Skrienot gar ezeru, domāju par to, ka Kāpa vienmēr beidzas laikā, kad man vismazāk gribētos braukt mājās. Kopvērtējumā pirmā vieta uz citu meiteņu kļūdu rēķina - KARTE, KOPVĒRTĒJUMS

Tagad atpūtīšos un sadziedēšu traumas. Jūlijā otrajā pusē atsākšu nopietni gatavoties sezonas otrajai daļai, jo, ja pareizi saprotu, man spīd arī BJC.

līdz startam 32h

2010-07-01T10:32:00.000-07:00

Jau rīt arī es došos uz Alūksni un varētu teikt, beigu beigās arī savām gaidītākajām šīs sezonas sacensībām. Visu laiku mēģinu izspriest, kura diena ir vissvarīgākā. No vienas puses pirmā, jo tad nav ko zaudēt, visi sāk no nulles un ir jāuzrāda labs rezultāts. No otras puses otrā, jo tā tiek ieskaitīta LK. No trešās puses trešā, jo tajā izšķirās viss. Tāpēc es no nācu pie ceturtās puses, ka visas dienas, diemžēl, ir vienlīdz svarīgas. Tam esmu jau nobriedusi krietnu laiciņu, bet mana fiziskā forma, ja godīgi, nav nekāda. Kā jau vienmēr, paļaušos uz savu gribasspēku, kas +26 grādos noteikti noderēs.

2010-06-24T11:54:00.000-07:00

Ilgi gaidītie Jāņi ir garām, nekomentēšu, bija vienkārši norauti!
Manā rīcībā ir nedēļa, kas nozīmē, ka Kāpai nebūšu gatava, bet es jūtu, ka vismaz būs jautri! Es nezinu, kas man jālieto, lai mani ceļgali nemitīgi nesāpētu. Esmu nolemtā, true.
Pēdējās dienās esmu kritusi uz filmām. Varētu visu dienu sēdēt pie datora un neko citu nedarīt, kā skatīties filmas. `Remember Me` ļoti piedūrās. Neveicas, ja vēl neesi redzējis.
Un vēl pirmo reizi mūžā, jā, patiešām pirmo, es ar interesi skatos futbolu. Cerams, ka kausu patiešām iegūs spēcīgākā, nevis veiksmīgākā komanda.
Lykke Li - Possibility.mp3

Mārkulīči"10

2010-06-18T10:17:00.000-07:00

Pēdējās 4 dienas gulēju uz porolona 6km attālumā no mājām, un es nevaru teikt, ka guvu lielu labumu no tā. Meridiāna rindas bija krietni paretinājušās, tāpēc es jau tiku pieskaitīta pie lielajiem. Atceros sevi vēl aptuveni 125cm garu ar futbola bučiem, platu galu treniņbiksēm, biezā baikas džemperī, rokā plāksnītes kompasu un kontrolkartiņu.
Runājot par treniņiem, biju mazliet vīlusies. Ne jau tikai no organizatorās puses, bet arī pati sevī. Visas nometnes laikā bija tikai divi patiešām nopietni treniņi, un abus es noraku. Līnijas treniņam aizmirsu paņemt visu aprīkojumu, tāpēc distanci nogāju + noraku un vienīgā nesavācu 3 punktus, bet otru treniņu visu noraku un atkal nogāju. Meridiānu gan paņēmu tīri, jo no kļūdām mācās. Lai vai kā, mans mērķis bija sapurināt sevi Kāpai, bet mana veselība negribēja tikt purināta, tāpēc es tagad esmu izmetama. Esmu vīlusies, patiešām.
BET nevar jau viss būt tik traki, ikgadējās Meridiāna nometnes stafetes man izdevās! 4 gadus mana komanda nebija augstāk par priekšpēdējo vietu un šogad mēs bijām 4. no 13 komandām. Vēl skatītājpunktā trešais etaps ienāca pirmspēdējais, bet finišā es no prieka gandrīz uzsprāgu. Man patiešām acīs sariesās asaras par mūsu 4. vietu, kuru es no savas komandas nebiju gaidījusi.
Tā nu es pašlaik nolēmu atpūsties un pirms Kāpas netrakot, bet šodien sanāca mazliet pabraukt ar riteni, kas beidzās ar diezgan smagu kritienu, jo nu mans kreisais ceļgals izskatās pēc plāksteru kalna. Tas nepavisam nav labi un šobrīd nejūtos savā ādā, bet tā kā gandrīz visi stiprie būs EYOC, es vēlos būt pašā labākajā formā uz Kāpu, kas jau vairākus mēnešus ir bijis mans mērķis un to es ceru arī īstenot.

straupes branti

2010-06-10T11:02:00.000-07:00

Pirmais nopietnais vasaras treniņš bija pārāk nopietns. Varbūt ne konkrēti man, bet arī man. Aija bija izplānojusi skarbo treniņu jeb, kā viņa pati teica, "mazliet" retro. Karte zīmēta 1985. gadā. Domāju, ka tas vien jau izteica daudz. Daži distanci vispār nepabeidza un bēga no Aijas, daži izvēlējās pamaldīties pa krūmiem un iziet ārā no kartes, daži, arī es, paspēja bēgt no suņiem. Es pat veselas divas reizes! Kopumā mēs bijām tikai 2 cilvēki, kas veica visu distanci, bet tas bija traki, mežs bija aizaudzis un vispār tur nebija mežs - tur bija džungļi, un ceļus, kādos paņēmu punktus, labāk nemaz nezīmēšu... KARTĒ redzams, ka pirms distances karte tika mazliet piekoriģēta, bet tie ir tikai kādi 40% no patiesības, tā kā pirmais treniņš bija BRUTĀLS! Pirms distances es pajautāju "Kāda jēga no tāda treniņa", uz ko trenere atbildēja "Labs jautājums. Tev ir laba loģiskā domāšana."

Valmieras Čempionāts

2010-06-06T11:56:00.000-07:00

Es šobrīd nevaru iedomāties vēl labāku sajūtu, kā to, kuru jutu šodien finišā. Jāatzīst, ka es neizpildīju visus savus mērķus - man bija kļūdas, dažas pat ļoti muļķīgas, bet mans it kā ĀTRUMS atsvēra tās visas.

1. diena - vidējā distance bija sēne. Pirms starta man viss iekšā griezās no uztraukuma par pirmo nopietno startu 8 mēnešu laikā. Es distanci iesāku salīdzinoši ātri un pārliecinoši, mēģināju sevi savākt. Pie 6KP noķēru LV izlases meiteni. Turpmāko distanci veicām kopā, sadarbojoties, bet spriedze bija pārāk liela un sekoja kļūda, kas man vakar maksāja pirmo vietu. Splitos redzu, ka es skrienu tikpat ātri un vēl ātrāk, kā manas konkurentes, nezinu - tas ir labi vai nē, galvenais, ka manas kājas to spēj panest!

3,8km

34:42

kļūdās 2min40sec

KARTE

2.diena - garā distance nebija sēne. Nu jau es vairs nedomāju par iekļūšanu desmitniekā, man bija svarīgi palikt trijniekā. Sākumu paņēmu mierīgi, bet, kā parasti, vēl nepieslēdzos kartei un uztaisīju divas, kaut arī minimālas, kļūdas un pie 4KP atkritu uz ceturto vietu, bet tad es atkal savācu sevi un pie 8KP kļuvu par līderi uz citu meiteņu kļūdu rēķina. Patiesībā, cīņa bija sīvāka, nekā es biju domājusi, bet ceļā uz 11KP es sevī stradu spēku un saņēmos distancei. Tajā pašā mirklī man garām vienkārši AIZLIDOJA Ance (S14) un es sapratu, ka esmu lēna, sāku skriet pārāk ātri un sekoja kritiens, kura rezultātā saskrāpēju kāju, roku un pamežģiju potīti, bet tad mani glāba dzirdināšanas punkts un es atkal sevi savācu kartei un beigas paņēmu jau kā treniņu. Finišējot sāku smieties, tas taču bija smieklīgi!

5,7km

50:10

kļūdās 1min

KARTE

Labāku sezonas atklāšanu es nemaz nevaru iedomāties. Ingunas komentārs apbalvošanā, kad stāvējām uz pakāpieniem "Prieks tevi atkal tur redzēt" bija vēl labāks par visām sajūtām. Biju mazliet piemirsusi par savu veselību, bet ar viņu visam vajadzētu būt kārtībā, viņa nesūdzās ļoti daudz.

Pirmais uzvarētais VČ.

37

2010-06-03T12:32:00.000-07:00

Es šodien pieveicu 5km aptuveni 35min. ar vidējo ātrumu 7min./km. Pieļauju, ka mans aparāts mani varēja mānīt, bet jūtos jau mazliet stiprāka un no kalna pilnīgi lidoju lejā, kājas gan par sevi lika manīt mazliet par daudz.
Anyway, patīkami beidzot savu vārdu redzēt starta protokolos un ar ļoti patīkamu nummuru - 99. Mazliet redzēju karti un, jā, tipiskais mežs Valmieras čempim - stulbie Gaujas krasti ar sīku reljefu. Esmu gatava un nevaru sagaidīt! Gluži kā mazs bērns..

need for brains

2010-06-02T09:33:00.000-07:00

Mans prāts pēdējās divas nedēļas ir aizmirsis mežā ar mani sadarboties, bet man ir tikai pilnas 2 dienas, lai ar to tiktu galā. Iespējams, tu saprati, ka ar to vēlos teikt, ka beidzot arī es, 7. LK posmā - Valmieras čempionātā, atklāšu sezonu. Pēc vakardienas meridiāna sapratu, ka tā būs tikai un vienīgi principiāla cīņa pašai ar sevi, ar savu koncentrēšanos un gribasspēku, jo vakar pirmoreizi mūs distances beigās ielaida salīdzinoši tīrā mežā, kur beidzot arī izjutu savu ātrumu, kura, diemžēl, man nebija. Man fiziskais spēks ir tikai tik daudz, cik es savās smadzenēs spēju saražot, ar nosaukumu "Sandra, cīnies!" Man ir nosprausti arī daži mērķi šīm abām dienām, it īpaši vidējai distancei, jo iedzīšana.. mhm.. par to es domāšu vēlāk, jo tā man solās būt vēl smagāka.
Par vakardienas meridiāna distanci es nekomentēšu. Jau divus meridiānus pēc kārtas esmu pieļāvusi to pretīgo kļūdu - meklējusi punktu, kurš man nav jāmeklē (!!!!!!!) Atvieglojums, ka sacensībās kartē zīmē tikai man vajadzīgos punktus. KARTĒ varat redzēt par ko es pārdzīvoju, kopā sarēķinot visas sīkās kļūdas sanāk noraktas ~13min. Lai gan uz daudziem punktiem man ir salīdzinoši labs laiks un grafikos pusi distances biju otrā, es neesmu laimīga un man steidzami vajag kartes treniņu.

going wrong

2010-05-28T07:31:00.000-07:00

Es čīkstu, bet manas potītes mani ienīst. Un vakar veikalā kāds zēns, kam ļoti ļoti savajadzējās mangali, uzsāka savu skrējienu pēc tā, atsperoties pret manu kreisās kājas potīti. Es pēc tam viņu nolamāju, bet tas jau nemainīja to, ka man jau vairāk kā dienu tā potīte sāp un no tās ir noberzta āda. Ak, es laimīgā. Šodien bija ieplānots veikt vismaz stundas skrējienu, bet izskatās, ka nekas nesanāks, jo manas kājas pēdējās dienas atsakās klausīt, error.

arī man reizēm tā gadās

2010-05-26T08:04:00.000-07:00

Vakardienas meridiāns Daibē bija vienkārši DRAUSMĪGI smieklīgs (:

Kā jau visā Latvijā, arī tur lija lietus un bija auksts, bet mežs man nelikās tik traks, sen nebiju tur skrējusi, bija interesanti.
Distances vidusdaļu pavadīju kopā ar Ievu ļoti principiālā cīņā. Satikāmies pie punkta, bet tālāk devāmies katra uz citu pusi, bet atkal pie punkta satikāmies. Tuvojoties beigām, neizturējām spriedzi un turpinājām skriet kopā. WRONG! Salaist tik mūs kopā!
Priekšpēdējais punkts kartē atradās samērā neizdevīgā vietā priekš manis, es jau pirms distances domāju, ka varētu pieļaut tādu kļūdu:

Man pēc 22KP bija jāvāc 24KP, un pirms distances es iedomājos, cik smieklīgi būtu, ja es sāktu meklēt 10KP, jo atrašanās vieta un novilktā līnija mani varētu pievilt. RIGHT! Tieši tādu kļūdu kopā ar ievu abas pieļāvām. Ieva, starpcitu, zināja, ka mums jāvāc 24KP, bet domāja ka es jau gudrāka, aha, visi normālie būtu skrējuši tur, kur rāda zilās bultiņas, bet NĒ, mēs bijām pārāk stulbas. Aptuveni 2min. stāvējām tajā sarkanajā punktā pirms purva un, kad es sapratu kas notiek, sāku tik skaļi smieties, ka meža zvēri droši vien nobijās.. Turpinājām ceļu uz haļavu, izgājām purvā, smējāmies un vienkārši LOL un pirms paša punkta vēlreiz norakām. Normāli šo etapu daži veica 6-7 minūtēs, mēs tikām galā pa 20min. !!!!

Mēs turpinājām smieties un mest ārā debīlus jokus, kā piemēram viena no sarunām:
Es: Euu, man vajag čurāt. (aiz smiekliem pa zemi vārtos)
Ieva: Man arī! (smejās)
Es: Euu, es laikam zinu kur mēs esam. (smejos)
Ieva: AAAAAizveries un ejam tālāk. (nesmejās)
Es: Ieva, pagaidi mani! Es zinu kur mēs esam!
Ieva: Tur uz priekšu jābūt ceļam, vai ne?
Es: Jā.. laikam. (abas vienkārši līkas)

Turpinam ceļu līdz punktam, satiekam Laini un norokam, vēl viena saruna:
Laine: Eu, kur ir tas 24KP?
Es: JĀ!
Ieva: Ko jā, viņa prasīja kur punkts? (visas līkas)
Es: Ā, nu nezinu, ejam meklēt.
Ieva: Es gribu pie mammas! (žēlojas)
Es: WOOOOHOOOOO REKUR PUNKTS un nesos cauri visiem kokiem un krūmiem!

Beigās bijām atsalušas un viss autobuss gaidīja uz mums, divām idiotēm.

Bet ja neskatās uz visām šitām izdarībām, es vakar noskrēju labi. Izdarīju pareizas variantu izvēles un man nesāpēja kājas.
Biju sevi jau morāli noskaņojusi svētdienai - ļoti vēlējos skriet stafeti, patiešām ļoti. Bet.. man nevāca komandu un visiem bail no S16 un visiem aizbildinājumi, tā kā mans sapnis ir izsapņots. Jāsāk pierast pie tā, ka neesmu vairs tas, kas agrāk. Skumji.

s

2010-05-21T12:17:00.001-07:00

Lasu, ka visiem jau skola over un viss kārtībā, bet man vēl jārauj kontroldarbs un prezentācija un citas lietas, kas patiesībā ir pilnīgi liekas. Un esmu dalībnieku sarakstā uz Kāpu 2010, bet savu sezonu domāju atklāt jau VČ, ja vien spēšu sevi morāli savest kārtībā.
Vakar Straupē it kā notika pirmais kopējais, nu jau vasaras laika, treniņš. Es, diemžēl, ierados vienīgā. Žēl, jo man bija bail vienai skriet Riebiņa mežā. Branti un mūsu pašu Riebiņš mani biedē.. Bet manas domas par bailēm aizgaiņāja domas par to, kā tikt nesakostai, jo odu bija vairāk nekā asiņu manā organismā. Otro reizi (!), jā tikai otro, es dabūju paskriet kartē 1:15000. Protams, dažviet smagi sajaucos, bet nevarētu teikt, ka man ar to karti slikti gāja. Toties kājas mani vakar beidza nost, tāpēc līdz nākamajam meridiānam man ir pauzīte.
Turam īkšķus par tiem, kas rīt un parīt Igaunijā cīnīsies par Baltijas čempionu medaļām!

16 dienas man

2010-05-19T09:49:00.000-07:00

Tikai nedēļa pagājusi, bet es jūtos nesalīdzināmi labāk, nekā pagājušajā trešdienā. Starp meridiāniem veicu divus lēnos treniņus, kopā 1h ~3km. Vakar meridiānā atkal spiedu uz orientēšanos, lai gan kļūdās atstāju vismaz 2min, tomēr es atkal visu darīju savādāk. Kājas par sevi liek manīt daudz mazāk. Vakar nogāju TIKAI distances beigas! Un šodien man nesāp apakšstilbu muskuļi, tāpēc taisīšu vingrošanu, ko neesmu darījusi jau vismaz mēnesi. Vienīgais kas man neliek mieru ir manas potītes. Liekas, ka ceļgalu sāpēs tagad ir pārvākušās uz potītēm un pēdām, tas ir neizturami! Es nevaru noskriet gar kalna malu. Bet es domāju, ka nākamotrdien, ja viss ritēs kā iecerēts, es varēšu savā lēnajā tempiņā veikt visu distanci. REZULTĀTI arī labi man, jo esmu 3. no piecām meitenēm un + ieskrēju stundā, progress.

Laba ziņa cēsiniekiem - mūsu neiloni šodien vai varbūt vakar ieradās Latvijā. Mēs tagad būsim smuki, jo neiloni patiešām ir izdevušies, skaistas krāsas un dizains pats par sevi, paldies Dacei!
Apsveru arī iespēju beidzot iegādāties pulsometru. Negribu neko dārgu, tāpēc šodien Ežos noskatīju visparastāko kāds tur bija, bet man ar to pilnīgi pietiktu sākumam.
Nu es dodos uz worldofo pazīmēt distances.

The Beatles - I Got My Mind Set On You

m

2010-05-11T12:13:00.000-07:00

Patiesībā, es laikam visu ņemu pārāk nopietni. Viss nemaz nav tik traki ne ar orientēšanos, ne ar skriešanu. Esmu nonākusi atpakaļ sākumā, varētu teikt, ka esmu tur, kur biju decembra beigās. Man ir sastādīts plāns līdz 25. maijam, pēc kura noteikti atkal došos pie Velgas. Man jācīnās pašai ar savu organismu, jo viņš ir vājš. To es noskaidroju šodien, Meridiānā. Visu distanci pavadīju ar domām par kājām, bet pie tā man jāpierod, jo tas ir uz ilgu laiku. Nonācu arī pie dažiem lietderīgiem secinājumiem. Piemēram, man daudz labāk padodas tehniski sarežģītas, fiziski smagas un garas distances džungļos karstā laikā bez ūdens. Tāpēc tās būs distances, uz kurām spiedīšu vismazāk. Jāmācās orientēties arī smukos mežos.
Patiesībā, šodienas distance man nebija tik liels morālais pārbaudījums, kā no sākuma likās. Es joprojām nemāku koncentrēties distancei, bet ar to es arī mēģināšu tikt galā. Orientēšanos, manuprāt, es šodien personīgi sev parādīju no spožākās puses. Bija viens muļķīgs gļuks, bet es to neuzskatīju par kļūdu, jo es zināju, ko daru. Runājot par kājām, arī tās mani pārsteidza. Ceļgali sāka mazliet sāpēt distances beigās dēļ lielā noguruma, bet potītes un pēdas gan mani apgrūtināja pat vairāk kā koncentrēšanās. Nespēju paskriet gar kalna malu, jo potītes velk un pēdas velk un saites es arī biju savilkusi pārāk cieši. Lai vai kā, es uzskatu, ka šodien distancē man noderēja gan 5 gadu ieguldītais darbs tehnikā, gan 4 mēnešu pauze skriešānā. Esmu vairāk kā apmierināta.

KARTE bija diezgan pabriesmīga, bet posmā 8KP-12KP es pārsteidzu pati sevi. Man ir pavēries pavisam cits skats uz karti un vispār mežu un skriešanu tajā, tāpēc es visam pieeju arī no citas puses. Izaugsme tomēr ir notikusi.

LAIMĪGA

2010-05-07T10:49:00.000-07:00

Ak, šo dienu es gaidīju 3 mēnešus un 15 dienas - šodien atkal devos pie traumatologa pārbaudīties. Un saņēmu jau sen gaidīto - pa šiem mēnešiem mani ceļgali ir dabūjuši labi atpūsties un tur, kur man viss bija atrauts vaļā, tagad ir izveidojies pāri smuks tiltiņš un viss smuki sācis augt, bet tas nenozīmē, ka varu jau iet un skriet. Man ir jāsāk lēnām, es drīkstu skriet, bet ja sāk sāpēt, man ir jāpārtrauc un jāatpūšas, kamēr pāriet sāpes. Žēl, ka nepieteicos LČ otrajai dienai, būtu bijusi lieliska iespēja to izmēģināt, bet atlikšu to uz meridiānu. Šobrīd man ļoti noderētu peldēšana, bet tuvākie baseini ir slēgti jau, tāpēc plānoju drīz atklāt sezonu ezerā. Bet ārsts teica, ka jā, nevajag neko pārforsēt, man tie kauli vēl dzīs un augs vēl aptuveni gadu, tāpēc man ir jābūt uzmanīgai un nu viss ir atkarīgs tikai no manis pašas, tāpēc man ir bail. Bet lai vai kā, esmu aizsūtījusi pieteikumu Latvijas Izcilniekiem un nu man ir brīvs vakars lai krāmētu mantas un rīt laistu uz Saldu līdzi savējiem. Ja jūs zinātu, cik F A N T A S T I S K I es šobrīd jūtos. Es vienkārši visu laiku smaidu! Jānosvin!

visu dienu vienkārši ārdos un dziedu pie gadsimtu vecām dziesmām un mani nekas nespēj sadusmot un vienkārši es te pat nespēju uzrakstīt visas savas emocijas

Eminem - Not Afraid.mp3 un es esmu laimīga

iespaidos

2010-05-06T10:54:00.000-07:00

Sen te neko nav sanācis iemest, bet esmu šobrīd tik saviļņota, ka nevarēju atturēties. Otrdien meridiānā mazliet paskrēju, bet vakar man visu dienu sāpēja ceļgals, bet es nespēju saprast, vai tie pārsimts metri varēja tā nākt par ļaunu? Tajā pašā drausmīgajā mežā, kur 2008. gadā norisinājās Purva Bridēja stafetes, apmaldījās viena mūsu meitene. Paldies dievam, viņa aizgāja aptuveni 1km prom no distances un iznāca Nītaurē, kur tika laipni uzņemta kādā mājā un varēja sazvanīt savu mammu. Mēs visi nenormāli uztraucāmies un viņai bija ļoti slikti, zems cukura līmenis vai kā to sauc, bet paldies dievam viss beidzās labi. Man pirmo reizi tā gadījās.
Šovakar skrūvēju augšā pieteikumu tiem Latvijas izcilniekiem. Rokos pa internetu un meklēju gadu vecus notikumus. Mēģinu atrast kaut ko par pasaules skolēnu čempionātu un uzdūros vienas meitenes blogam, kur viņa raksta kā skrējusi un tur ir arī MANS VĀRDS un viņa raksta cik daudz no manis atpalikusi, cik nu es no viņas spāņu vai portugāļu valodas spēju saprast. Kādā citā angļu kluba lapā uzdūros rakstam par WSCO, kur pirmajā bilde es mahājos priekšplānā. Patīkamas emocijas izraisa, esmu pacilātā garastāvoklī, bet tagad turpināšu iesākto, savādāk sapnis paliks neizsapņots.

repetition

2010-04-30T09:43:00.000-07:00

Tikko atkal atbraucu no Velgas un arī šoreiz viņa mani tā kārtīgi apstrādāja. Esmu stīva un dzeru tikai ūdeni. Secinu, ka daudz vairāk sāku saprast no sava organisma. Un jā, Velga piezīmēja, ka esmu ļoti jūtīgs cilvēks, un samērā stipri sajūtu pat vissīkākās traumas, kādas iespējams normāls cilvēks pat neuzskatītu par traumām. Bet tas, manuprāt, ir labi, jo es varu slimības un traumas atklāt jau pašā sākumā. Un esmu beidzot apņēmusies aizbraukt līdz baseinam, tas taču ir pats labākais, vai ne?
Bet ja man jautā, ko šosezon vēlos sasniegt, es sāku nopietni domāt par atbildi. Un es ņemu atpakaļ vārdus par saviem mērķiem un cerībām. Mans vienīgais, un patiesi īstais mērķis šogad ir izveseļoties. Tas nemaz nav tik ātri, kā man un tev liekas. Velga man vienmēr izstāsta kaut ko jaunu, un pēc šīs reizes es pat īsti neceru startēt Kāpā. Un vispār šosezon mana prioritāte visnotaļ ir un būs nevis sacensības bet gan ārstēšanās, kuru man ir jāsāk ņemt nopietni, jo es nevingroju un neko nedaru. Man ir slinkums, tas nozīmē ka neesmu pelnījusi savu veselību. Un tā es neesmu ar mieru.

PALĪGĀ

2010-04-28T08:35:00.000-07:00

Jau pirms kāda laika Mārīte ieminējās, ka http://www.worldofo.com/ piedāvā tādu iespēju, kur ir kartes un tu vari pats izdomāt ceļu kā skriet (laikam arī iezīmēt kaut kā) un pēc tam parāda kā attiecīgais cilvēks skrējis. Es esmu pārāk stulba, lai atrastu šādu extru. Kāds var man palīdzēt? Jāsāk taču kaut kas darīt!

neiet

2010-04-27T09:23:00.000-07:00

Tikko atbraucu no meridiāna un tētis paziņo, ka pie traumatologa varu tikt tikai nākam5dien jeb 7. maijā. Kā man var tā neveikties? Pieteikšanās uz LČ beidzas 3. maijā, bet ja es tajā dienā jutīšos labi, tad pieteikšos un iziešu distanci. Jāsāk uzņemt vitamīnus un uzturēt savu veselību. Jūtos kā lielākā neveiksminiece pasaulē.

p.s. Man rīt ir BRĪVDIENA! Skolā sporta diena. No vienas puses man ir arī paveicies..

nekasinteresants

2010-04-26T08:33:00.000-07:00

Nu man jau atkal nav nekas sakarīgs šeit rakstāms. Ceturdien biju atkal pie Velgas, viņa man dūra kkādas weird adatas kājās. Tagad kaut kas noticis pēdai un šodien diezgan stipri atsitu savu slimo celi, tā kā rīt meridiānā pašlaik domāju tikai pagrozīties apkārt. Piektdien pie traumatologa iešu. Domājams, ka viņš man ļaus sākt kustināt kaulus, tāpēc, iespējams, LČ veikšu [nesaku, ka skriešu] garo distanci. Mans pašlaik izvirzītais mērķis ir Kāpā noskriet vienu dienu pa pirmo. Stulbs mērķis, bet es vairs nevaru izturēt. Vairāk kā 3 mēneši manu dzīvi ir apgriezuši par 540 grādiem.
Vakar, kamēr citi raka Rīgas kausus, es Latvijas atklātajā matemātikas olimpiādē sildīju smadzenes. Ceru savākt vismaz 20 no 50 punktiem. Un man tāds prieks par Artu un Klāvu. Viņi, cik no visa saprotu, bija vienīgie meridiānieši, kam tajā mežā veicās.
Nu viss, šis garlaicīgais ieraksts ir nobeigts, vari būt brīvs/a.

pirmoreiz

2010-04-20T12:12:00.000-07:00

Pirmoreiz šajā 2010. gadā es ar karti devos mežā paārdīties. Es neveicu savas grupas distanci tāpēc laiku neuzrādīju, bet mazliet paskrēju pa taciņām un centos atcerēties kas ir orientēšanās. Btw pēdējo reizi ar karti normāli skrēju oktobrī. Un, protams, esmu pazaudējusi gandrīz visu. Fiziskā sagatavotība ir galīgi garām, es pat īsti neskrēju, bet piekusu tāpat. Man vairs nav mēroga/attāluma izjūta. Trenere to sasaistīja kopā ar to, ka ātrums ir pavisam savādāks, bet jebkurā gadījumā - es kartē visu laiku vai nu biju smagi priekšā vai atpaliku no tā, kur biju mežā. Nespēju koncentrēties, manu uzmanību spēja novērst jebkas. Es pat gandrīz apmaldījos. Īstenībā, jā, galīgi garām un nenoliegšu, ka man ir bail. Tagad mazliet sāp kāja.
Nākamotrdien Straupē domāju veikt visu S16 distanci.

changes

2010-04-18T06:57:00.000-07:00

Vēlvienu nedēļas nogali pavadīju kopā ar mežu demolētājiem. Vējš tur Madonā nepajokam, bet te pie Cēsīm jau arī daudz neatpaliek no tā, lai es lidotu pa gaisu. Abas dienas ne tikai kārtīgi iztrakojos pa bērnu rotaļu laukumu un pieēdos, bet arī palīdzēju startā savākt jakas un fotogrāfēju, un Mārtiņam iemācīju pareizi rīkoties ar kompasu.
Arī pjedestāls tajā briesmīgajā Kusas kartē meridiānam neizpalika, un 14 savējie tika pie kausiem un balvām no veikala EŽI. KOPVĒRTĒJUMS

Pēdējā laikā esmu saņēmusi arī daudz interesantu piedāvājumu un domāju, ka tie visi tiks realizēti:
Ausekļu trenere Baiba S. man atsūtija interesantu piedāvājumu piedalīties Maximas rīkotajā konkursā "Latvijas Izcilnieki", kur galvenā balva ir ikmēneša 100Ls stipendija. Zinu, ka tur ir daudz wonderkidu, bet mēģināts nav zaudēts. Sīkāk lasi ŠEIT, jo piedalīties var jebkurš 4.-11. klases skolēns ar vērā ņemamiem sasniegumiem vienā no 5 kategorijām - sports, māksla, mūzika, zinātne un sabiedriskās aktivitātes.
Daudzi ārsti bija teikuši, ka baseins ir ļoti labs palīgs, ja ir tādas veselības problēmas kā man, un vakar uzzināju, ka Raganas baseinā par stundu jāmaksā tikai 1,20Ls, un ir doma jau trešdien iemēģināt.
Ceturtdien atkal novirzīšos uz Rīgas pusi pie Velgas Z. Būs pagājis precīzi gads, kopš pirmo reizi pie viņas biju un ceru, ka vēl ilgi nenāksies tur atgriezties, jo jau pēc pusotras nedēļas dodos pie traumatologa un esmu 99% droša, ka arī tur vairs nenāksies atgriezties. Vispār, esmu ļoti atpalikusi savā plānā un tas nozīmē, ka LČ ir nedēļu ātrāk nekā biju domājusi, bet es ļoti vēlos skriet vismaz garo distanci.

Pirms gada šajā laikā es un visi pārējie LV izlases un skolu orientieristi bijām Spānijā. Un tieši šodien, 18. aprīlī, es izcīnīju zeltu vidējā distancē, kurš karājas pie sienas blakus datoram.

Un vakar apritēja precīzi 3 mēneši. Daudzi man prasīja, kā es spēju visu šo laiku izturēt, bet es jau esmu pieradusi un pēdējās dienas mani māc cits jautājums - Cik grūti priekš manis būs atsākt skriet gan morālā, gan fiziskā ziņā?

P.S. Otrdien meridiānā domāju notipināt savu S16 distanci pie Niniera, jo pēdējo reizi kartē tā pa īstam skrēju pagājušā gada 4. oktobrī LČ maratonā.

Labi, šodienai pietiks atklājumu.

mežā

2010-04-11T10:01:00.001-07:00

Tā nu esmu nobumbulējusi vēl vienu nedēļu, un šodien atskārtu, ka vēl 3 nedēļas man ir jāturas rāmjos, bet klausīšu Baibu un "Izturēšu līdz beigām". Šodien, beidzot, aizlaidu līdzi uz sacensībām. Braucot pilnīgi jutos tā, it kā šodien skriešu un viss būs superīgi. Bija jau arī superīgi, tikai es neskrēju. Toties satiku daaaudz sen neredzētus cilvēkus un vispār tik izdevusies diena, ja neņem vērā to, ka katrs trešais cilvēks man jautāja, kāpēc es neskrienu.
Manā grupā diezgan pārliecinoši uzvarēja Līga, bet daudz neatpalika arī Arta. 14 grupā Ance noblieza pa pirmo un izteica vēlmi, ka grib tikt izlasē. Prieks dzirdēt un redzēt.
Uz tikšanos līdz nākamai svētdienai, jo no manis netikt vaļā. Būšu arī Madonā, diemžēl, tikai otrajā dienā, cik nu šobrīd domāju.

sezona goes on

2010-04-06T11:49:00.000-07:00

Šodien - Meridiāns 2010 pirmā kārta tika aizvadīta. Patiesībā, biju domājusi, ka būs vairāk cilvēku vai arī es vienkārši aiz aukstuma nespēju normāli padomāt. Atkal saņēmu dažus ieteikumus ko darīt un kā pilnveidot tās jomas, kas pašlaik ir pilnveidojamas. Sēžot meridiāna teltī pie Mārītes skatījos kā garām skrien cilvēki, pēc tam pavēroju kā daži vienkārši ielidoja finišā. Un es joprojām nespēju no galvas izmest to slimīgo jautājumu "Kā viņi tā var?".
Patiesībā, gļukaina diena - laikā kad man jābūt vienā vietā, esmu pavisam citā. Esmu galīgi nogurusi un neko vairāk te šodien nerakstīšu, lai gan pēdējā laikā tāpat man nav par ko rakstīt un šie posti kļūst aizvien īsāki un garlaicīgāki. Atvainojos par to.

ātri aizlec man

2010-04-04T12:43:00.000-07:00

Man tikko pazvanīja Imis un es atklāju, ka tajās pildspalvās, ko deva meridiāna apbalvošanā, ir iestrādāts zīmogs ar manu vārdu un uzvārdu. Tagad kontroldarbos varēšu uzspiest savus iniciāļus uz lapas. :]

2010-04-02T10:24:00.000-07:00

Es rīt domās par jums visiem turēšu īkšķus un lai NEVIENS nenoraktu tajos superduper foršajos mežos... Lai izdodas superīga sezonas atklāšana, jo Ventspils ir fantastiska pilsēta un tikai dēļ tās vien ir vērts braukt.

neapril

2010-04-01T07:51:00.001-07:00

Nu tad vakar beidzot aizvilkos pie traumatologa pārbaudīties. Ko man pateica? Pateica gan labu, gan sliktu. Iet tā kā uz labo pusi, bet - tagad man abām kājām ir tā-slimība-ko-man-bail-saukt-vārdā. Izdomāju, ka labāk vēl neskriešu arī pavisam lēnos gabaliņus. Aprīļa beigās atkal iešu pārbaudīties, un ārsts teica, ka varēšu lēnām kaut ko sākt darīt. Vispār, es to jau biju gaidījusi un biju gatava, tāpēc šoreiz šī ziņa, ka neko vēl nevaru, manī neizraisīja gandrīz nekādas emocijas un es stounfeisā iegāju un izgāju no ārsta kabineta.

pavasaris @ sandras place

2010-03-30T11:26:00.000-07:00

Šodien beidzot sajutu šito superīgo pavasara smaržu, orientieristu gaisotni un, protams, ūdeni savās botiņās. Straupē sākusies lupatas sezona [tā ir mūsu spēle, kuru piekopjam jau gadiem] un saulīte silda tā, ka šodien biezo ziemas jaku beidzot ieliku mazgāšanā.

Bet pavasaris nenāk viens. Šodien pie Ērgļu klintīm iesildījām 2010to sezonu un arī atskatījāmies uz pagājušā gada darbiem. Pirms apbalvošanas bija iespēja doties 3 dažādās distancēs pa mežu, bet es kopā ar Ievu devos mazliet PASKRIET. Jā, es šodien drusciņ skrēju!!!! Bet, protams, ne jau mēs kā normāli cilvēki skriesim pa taciņu. Mēs nesīsimies pāri kalniem un krūmiem, izvārtīsimies pa s*diem, bet pa taciņu neskriesim.. :D Jā, ērgļu klintis vienmēr bijusi vieta, kur patīkami atgriezties. Arī šoreiz skatiņš bija nepajokam. Atpakaļ izvēlējāmies iet pa ceļu.

Balvas arī bija diezgan foršas, ja ņem vērā pašreizējo stāvokli. Es balvā saņēmu stilīgu pildspalvu, kuru es tāpat nezvai izmantošu, jo viņa ir zila. Turpretī 2ās vietas balva bija awesome. Maisiņi ar kontrolpunkta bildi un skrējēja vārdu. Noskauda man!

Vakarā atkal biju lupatas laukumā un pasitu klačiņu ar spēlētājiem, jo pašai šī sezona laikam būs jālaiž garām.. Bet vispār amazing diena!

Šovakar playlistu iekaro Nickelback. :]

Atļāvos cenzēt. Labāk paskatieties uz tām divām saulītēm.

nekasforšs

2010-03-27T09:00:00.000-07:00

atkal nonācu pie briesmīga secinājuma - man pašlaik būtu krietni vieglāka dzīve, ja man būtu kruķi. jā, jūtos kā totālākā invalīde, bet pēc Velgas apmeklējuma es vienkārši nevaru paiet.

1/2alright

2010-03-25T07:54:00.000-07:00

Rīt pēdējā diena iekš dacvģ sienām. Ļoti gaidu brīvlaiku, jo atpūta ir tas, kas man šobrīd ir visvairāk vajadzīgs. Biju vakar Rīgā un satiku dažus sen neredzētus cilvēkus, un veselu stundu pasēdēju Baibas S. seminārā par strečingu, sporta dzērieniem etc. Vēlāk Velga Z. mani kārtīgi apstrādāja un nu man nedēļu ir kārtīgi jādzer ūdens. Šodien vien jau litru esmu izdzērusi. Pēc nedēļas [!!!!!!] es varu sākt mēģināt skriet. Protams, ne jau kā normālu skrējienu, bet ātrāk par iešanu noteikti. Pēc mēneša atkal braukšu pie Velgas, bet 31. martā sēru diena pie traumatologa[es zinu, ka viņš man neko labu nepaziņos]. Anyway, es paļaujos uz manu sporta ārstu ieteikumiem. Šobrīd jūtos nogurusi un labprāt rīt paņemtu brīvu, bet kaut kā jāatzīmē brīvlaika sākšanās.

Uz Kurzemes Pavasari es nebraukšu un vispār aprīlī neskriešu, iespējams, kaut kur aizbraukšu līdzi, ja būs vietas. Bet mans uzdevums ir sabīdīt sevi vietā līdz Latvijas čempionātam.

Man ir aptrūkušās dziesmas - ieteikumi?

cerība

2010-03-20T13:00:00.000-07:00

Beidzot iestājies astronomiskais pavasaris. Ilgi viņu gaidīju un šodien ar ģimeni bija big spring cleaning.

Vakarā aizstaigāju līdz centram ūūūūn... Aija paziņoja, ka viņa zvanījusi Velgai Z. un es trešdien braucu uz Rīgu, un, iespējams, ilgi nav jāgaida līdz es varēšu atsākt skriet. Jā, manī iesēja pavasara cerību.

Kid Rock - All Summer Long.mp3 nonstopā

2010-03-18T07:35:00.000-07:00

Šodien pretīga jubileja - 2 mēneši kopš neko nedaru.

play off this

2010-03-15T11:21:00.000-07:00

Pievienošos visiem pārējiem, vakar Rīgas Dinamo parādīja Olimpisko čempionu titula cienīgu spēli. Jā, man hokejs patīk, un pēdējos 3 mēnešus cītigi sekoju līdzi jaunumiem, tāpēc šī spēle manī neraisīja lielas cerības uz uzvaru, bet dinamieši paveica tādu varoņdarbu, ka Ņiživijs apņēmies iemācīties Latvijas himnu. Vislielākais gods viņiem un gaidam nākās uzvaras pret MVD.
Šodien skolā pēc 2 nedēļu atlikšanas beidzot nācās runāt publisko runu latviešu valodā. Iespējams nojaušat, ka manas runas tēma bija orientēšanās. Runa pie manis bija atceļojusi no Ilzes, kura šo runu runāja 9. klases eksāmenā, un ar nelielu šī darba pārveidošanu, arī es šodien runāju klases priekšā. Pirmo reizi skolotāja mani uzslavēja tik ļoti un pirmo reizi manī bija tik liels satraukums, taču esmu ļoti apmierināta. Paldies, ka man ir orientēšanās un nu arī viens no retajiem 10niekiem latviešu valodā.
19 dienas līdz Kurzemes pavasarim, uz kuru es ļoti ceru tikt. Ja ne skriet, tad vismaz līdzi savējiem aizbraukt. Laiks lido ātri un 4dien būs divi mēneši nekā nedarīšanas. Gaidu kad tas baltais pazudīs.

nothing

2010-03-13T03:53:00.000-08:00

Ja godīgi, man nemaz nav nekas tāds dižs, par ko rakstīt. Vakar manai trenerei bija vārda diena, tāpēc es ar Ievu bijām viņu apsveikt. Parunājām par tuvākā mēneša plāniem. Šajās brīvdienās arī laikam kaut kas ir ieplānots saistībā ar Meridiāna pasākumiem. Marta beigās laikam būs arī Meridiāna nometne un vēl kādi pasākumiņi. Un vēl, kad jautāju vai būs arī distanču apspriešana vai kaut kas t.m.l., trenere pateica, ka tehnikas treniņi man nemaz nav īpaši vajadzīgi.. Patiesībā ir gan, bet man laikam nāksies kaut ko domāt pašai. Vispār jūtos smagi atpalikusi visās jomās.
Arī šī nakts bija negulēta un noballēta, bet vēl jāskatās PLAY OFF 3. spēle pret CKA.

We Are The World 25 For Haiti - Artists For Haiti.mp3

365

2010-03-10T06:43:00.000-08:00

Tieši pirms gada es pirmo reizi ievietoju ierakstu šajā lapā. Jā, nemaz neliekas, ka tas bijis tik sen. Tikko pārlasīju visus savus 56 ierakstus. Par pirmajiem man uznāca smiekli, jo mana leksika bija diezgan aizraujoša.. Bet pa gadu esmu arī daudz ko iemācījusies un paaugusies, un nu pie saviem ierakstiem piedomāju mazliet vairāk, jo šeit sākuši apgrozīties daudz vairāk cilvēku - mans blogs ir ticis skatīts ~740 reizes.

Bet par aizvadīto sezonu -viennozīmīgi, labākais 2009. gada notikums ir ŠIS. Ap 3iem naktī iegāzāmies Alcala De Henares viesnīcā un iekritām savās gultās un smējāmies visu nakti. Ļoti vēlētos tur atgriezties.

Lieliskākais starts, manuprāt, tika aizvadīts ŠEIT. 54.minūšu atrāvienu no otrās vietās diezvai vēl kādreiz dzīvē piedzīvošu.

No individuālajiem startiem ŠIS bija mana lielākā sagrāve pagājušajā gadā. Lai gan tā bija 3. vieta, es tāpat neaizmirsīšu, kādas kļūdas es tur uztaisīju, cik minūtes tajā mežā atstāju. Ļoti gribētu aizbraukt kādu reizi tur paskriet treniņa pēc.

Bet ne tikai Valmierā man neveicās. Augusta beigās ŠEIT izdarīju vēl šausmīgākas lietas. Ceru, ka mani komandas biedri mani šogad ņems komandā..

Gada labākie treniņa tika aizvadīti ŠEIT. Arī labākie filmu vakari. Jā, 4 dienas ielika diezgan lielu pamatu manam fiziskajam.

Tā nu tas gads ir aizskrējis un šodien sākšu atskaiti nākamajam. Pēc gada atgriezīšos pie šī ieraksta ar vēl daudz daudz jaunām un lieliskām atmiņām.
Bet tagad, kad ārā spīd saulīte, es iešu uz zāli paskatīties ka savējie aizvada treniņu. Ļoti vēlos redzēt.

par maz kaut kā

2010-03-07T01:08:00.000-08:00

Es šorīt piesēdos pie datora un iegāju šeit, blogspotā. Izdomāju, ka jāpavandās pa citiem blogiem. Tā nu skatos, skatos un nonācu pie slēdziena. Sezona tuvojas ar vēja spārniem. Daudzi brauc trenēties gan uz Portugāli, gan Franciju, gan citām vietām. Bet es nejūtu, ka man apkārt notiktu tāda gatavošanās, kā citur. Nav jau obigāti jābrauc uz ārzemēm un jātērē lielas summas, bet arī tepat par brīvu nekas dižš nenotiek. Es pati, protams, jūtos diezgan niecīga, ja salīdzina kaut vai ar pašu treniņiem, bet te Straupē treniņus tāpat neviens neapmeklē. Katrs iet kad grib un kur grib. Mums nav vienotība un arī apziņa, ka ir jābūt un jādara. Protams, daudzi orientēšanos nemaz neuztver nopietni, bet vidējais vecums Straupes orientieristu vidū ir 14 gadi, un vajadzētu jau saprast ko vajag un ko nē. Cēsīs uz treniņu pēdējo reizi biju janvāra sākumā, un pēc diagnozes uzstādīšanas neesmu bijusi hallē, bet es zinu, ka tur viss notiek pavisam savādāk. Iespējams, lielā mērā vaina ir arī attiecināma uz treneri, bet mēs jau viņu pietiekoši daudz esam vainojuši.. Katrā ziņā es nejūtu sev apkārt to treniņu garu, kādu jūtu izlasot dažu citu cilvēku ierakstus blogos. Bet es apņemos martā kaut ko izdomāt, ja jau citiem priekš tā ir par maz laika.

nav ideja nosaukumam

2010-03-04T07:39:00.000-08:00

Šodien slimnīcā man uz kājas uzlika lielu melnu plāksteri [pareizāk plāksterus] un man viņi ir jānēsā vismaz nedēļu - atvieglo ceļa cīpslu darbību vai kaut ko tam līdzīgu. Nenoliegšu, ka sajūta diezgan patīkama.

Sestdien laikam ir paredzēts Meridiāna pārgājiens kaut kur netālu no Straupes. Ja ir kāds, kam par to kaut kas zināms, tad, lūdzu, paziņojiet arī man mazliet sīkāk.

memories

2010-03-03T08:12:00.000-08:00

tikko pabeidzu skatīties bildēs iemūžinātos spožākos momentus no 2009. orient sezonas. tik daudz jauku atmiņu ko atcerēties, tik daudz vietu kur atgriezties, tik daudz brīnišķīgu cilvēku ko satikt. man tā visa ļoti pietrūkst un pēc mēneša sāksies sezona, ahh. visvairāk atmiņā iespiedušās neaizmirstamās un smieklu pilnās naktis spānijā, uz mūžu iegūtie draugi norvēģijā, sīkie knišļi un mūsu uzvara Igaunijā [ilvestiade], mūsu lietus skrējiens gar jūru Ventspilī [LČ], Baltijas ceļa skrējiens, kur simtiem cilvēku skrēja plecu pie pleca par godu mūsu Latvijai.

es šobrīd esmu uz tik nenormāli skaistu sajūtu viļņa, ka liekas tūlīt apraudāšos.

foto no prāmja - ceļā uz Zviedriju un tālāk Norvēģiju. atceros, kā braucot ar autobusu, emīls man un artai kādas 3 stundas mācija spēlēt zoli. tā ir mana 2009. gada spēlētākā spēle.

man prieks, ka izvēlējos orientēšanos kā savu sporta veidu. tas tiešām ir tas, kas man ir iekritis dziļi sirsniņā.

happiness

2010-03-02T11:36:00.000-08:00

ar lielām mokām esmu sagaidījusi martu, vēl atliek sagaidīt arī pavasara zālīti un saulīti. yess.

BET, šodien atkal dabūju izjust ziemu. ārā sniga. es pēc kora mēģinājuma izgāju no kultūras nama un bija tumšs un ārā dega laternas un sniga sniedziņš un apkārt staigāja man tuvie cilvēki. tajā mirklī es tiešām vēlējos, kaut ziema nebeigtos. jā, man patīk ziemas naktis. <3

un vēl es šodien atkal biju slimnīcā (man jau ieradums) uz vingrošanu un parunājos ar savu ārsti un secināju - ja es decembra sākumā nebūtu nopirkusi augstpapēžu kurpes un nebūtu ar viņām tik daudz staigājusi, tad es šobrīd i slēpotu i skrietu i lektu. bet nu laiku jau vairs atpakaļ nepagriezt. esmu cerībā drīz tikt uz pekām.
laimīgi jums.

LAT CH uz slēpēm `10

2010-02-28T11:52:00.000-08:00

pēdējās 3 dienas aizvadīju Madonas pusē jeb Mailēs, kur notika 2010. gada LČ slēpošanā. es, protams, pati neslēpoju, bet noderēju startā kā karšu ielicēja un arī 70% bilžu esmu uzņēmusi es. ļoti gribējās paslēpot, jo ja godīgi, tad kartē distances izskatījās tīri vienkāršas, ja salīdzina ar Madonas Kausu. arī medaļas Meridiānam netrūka. ja pareizi izskaitīju , tad kopā mūsu kontā ~35 medaļas [ieskaitot stafeti]. vispār man patika, kaut arī visas 3 dienas pamatīgi pārsalu no stāvēšanas.

GAIDU PAVASARI

Royksopp - What Else Is There

gaismiņa

2010-02-22T04:12:00.000-08:00

paklausīju un šodien aizlaidu pie rehabitaloģes/fizioterapeites L. Grīnbergas. tagad katru 4dienu viesošos slimnīcā un kopā ar vēl bariņu sieviešu nodošos muskuļu vingrināšanai. arī mājās nedrīkstu slinkot un nu zem manas gultas guļ visādi `mīkstie rīki`. jau pēc pirmās reizes jūtu, ka muskuļiem sen nav bijis jāstrādā, tāpēc priecājos kaut vai par tādu fizisko aktivitāti.

sea side

2010-02-20T06:14:00.000-08:00

šodien kopā ar vēl dažiem meridiāniešiem aizbraucām uz OK KĀPA rīkotajām sacensībām "Saulkrastu Kāpa". es, protams, neslēpoju, bet noderēju kartes ielikšanā, tējas atnešanā un fotogrāfēšanā. arī rezultāti patīkami - S16 grupā Arta Martinsone un Ieva Šķestere attiecīgi 1. un 3. vieta, bet Mārtiņš Šķesteris V14 grupā 2. vietu izcīnija. prieks. paspējām arī paārdīties pa kāpām t.i. sniega kalniem.
bija jautri. paldies.

dziesma pēdējām dienām>
David Guetta ft. Kid Cudi - Memories

30tā

2010-02-16T08:21:00.000-08:00

es šodien biju pie sporta ārstes. drīzumā būs jāaiziet pie rehabitaloga. un jā, ņemot vērā visu to, ko man līdz šim ir stāstījuši, aprīlī man nekādas atlases nespīd un arī maiju, iespējams, nāksies izlaist. un it kā ar to jau nepietiktu - man ir arī jāēd pretīgākās lietas pasaulē. pilnīgs čau.

kā jums, ja te kāds ir?

xxx

2010-02-14T04:13:00.000-08:00

kad viss būs ok, esmu apņēmusies iemācīties normāli braukt ar bmx un mācēt lekt pa tramplīniem un iemācīties braukt ar skeita dēli un skrituļslidām un un jā. jābeidz būt tādai gļēvulei, jo izrādās, ka vienīgais ko es tiešām protu darīt, ir skriešana.

but life goes on

2010-02-05T12:33:00.000-08:00

āāā, laiks skrien vēja spārniem, tiešām. pirmā februāra nedēļa jau teju garām. un jā, arī mans laiks lido. man nav garlaicīgi. esmu sākusi nopietni dziedāt korī un apsveru iespējas par dažādiem pasākumiem, kārtīgi fanoju par mūsu hokeja grāvējiem>Rīgas Dinamiešiem pie TV ekrāna un arī savējos Pārgaujas florbolistus atbalstu skatītāju tribīnēs. arī mācībām un draugiem nu ir vairāk laika. so es neesmu nogarlaikojusies, bet can`t wait aprīli. pavasaris ar jaunām cerībām..

un kā jums iet?

Outkast - Hey Ya

complicated

2010-01-27T10:45:00.000-08:00

esmu bezdarbībā t.i. mans pulss nav augstāks par ~70♥ tikai 10 dienas, bet es jau mirstu nost. ir tik smagi skatīties, kā citi skrien un slēpo, bet es savas slēpītes jau esmu noglabājusi skapī līdz nākamai ziemai. gribētos uzsprāgt.

someday

2010-01-23T11:33:00.000-08:00

someday i`ll run again.

bet pašlaik - es un mana labā kāja esam 100% norakstītas līdz aprīlim. tas nozīmē - nekādi treniņi, dejas, un pats galvenais - sezona vējā. nu ja ne gada otrā puse, tad atlases jau nu noteikti, manuprāt. ja vien nenotiek brīnums un es esmu vesela un uzvaru pēc 2 mēnešu rūsēšanas, aaa. stulba sajūta man tagad.

madonā

2010-01-23T11:14:00.000-08:00

ā jā, visu laiku kaut ko daru, ka šai lapai neatlika laika.

16 un 17 janvārī bijām madonā - pirmās sacensības šogad, wuuhuu! un 16 grupa. esmu liela, arghh.

pirmajā dienā biju trešā un no otrās vietas atpaliku tikai 9 sekundes, tāpēc pēc otrās dienas kovērtējumā iebāzos 2 vietā. esmu ļoooooti lepna par to. un jā - saņēmu savu pirmo kausu !! žēl, ka ne rokās, jo man gadījās baigā sāpīte vēderā..

time is running and me too

2010-01-13T10:11:00.000-08:00

jau janvāra vidus. cik ātri skrien laiks. liekas, ka vēl nesen bija oktobris, kad domāju, cik ilgi līdz nākamajām sacensībām, bet nu - tepat madonas čempis un lat ch. arī aiz kalniem vairs nav. un tad jau marts un bla bla blaa... pirmo reizi savā dzīvītē tik ļoti esmu sākusi trenēties. haa un mans anaerobais slieksnis ir nedaudz pavirzījies uz priekšu, i guess. tik ļoti gaidu sestdienu. gribu redzēt ļoti daudz, sen nesatiktus un foršus cilvēkus. man patīk tā orientieristu atmosfēra.

p.s. ja nu kāds vēlas, tad es te varu iemest biežāk kaut ko, bet man neliekas, ka te kāds diži lasa manus pūliņus, hehe.

nometne pagājušajā gadā

2010-01-06T11:42:00.000-08:00

jā jā jā, man bija slinkums te kko rakstīt. jābauda ziema.
gada nogalē aizvadījām meridiāna nometni. mani pirmie treniņi pēc almost 3 mēnešu ilgas gulēšanas. bija superīgi - negulēti vakari, forši cilvēki, sīvas ligretto partijas un, protams, slēpes zem kājām. un beigās vēl tiku pie tortes. nu ideāli.

man pirmo reizi ir tiešām nopietns treniņplāns un esmu uzsākusi nopietnu trenēšanos. pilnīgi pašai prieks. wouh.

apbalvošanas garām, jāsāk trenēties.

2009-12-13T02:50:00.000-08:00

3dien cēsu pilsētas sporta skolas laureāts. cilvēku diezgan[pat vairāk nekā pagājušajā gadā] un mūs-orientieristus-kā parasti apbalvoja vienus no pēdējiem. mūsu nodaļas video par orient rādija pirms sveikšanas un daudzi teica, ka esot bijis ļoti labs. paldies Ilzei un Dacei. balvās iedeva atzinību un sporta skolas piespraudīti. jeey :]

vakar in rīgas skolēnu pils - LK apbalvošana un lv spēcīgāko orientieristu dalīšanās iepsaidos par aizvadīto sezonu. bija jauki paklausīties, un atklāt, ka olimpisko spēļu vietā mēs varam piedalīties citās, kurās iekļauts arī orientēšanās sports. pēc tam telpu orient pa RSP - varētu teikt mans pirmais treniņš orient pēc aptuveni 3mēnešu ilgas pauzes. pēc tam ~3km līdz alfai AR KĀJĀM t.i. hesburgeram.

LK apbalvošana - grupa S14 [es, Madara Brice, Ieva Šķestere, Anete Gurtiņa, Laura Puķīte]

LK Stafešu kausa apbalvošana[ Meridiāns I - Līga Lamberte, Ieva Šķestere, es, Agnese Kārkliņa]

____________________

bet tgd-pietiks slinkot. treniņi straupē sākās jau pagājušajā nedēļā. jāsāk gatavoties 2010. sya. es eju skriet.

aktīvi

2009-11-15T10:53:00.001-08:00

garlaicīgi. un rīt atkal uz skolu. veee

man pašai nāk smiekli par maniem "biežajiem" ierakstiem, bet sorry, nav ko rakstīt, jo līdz decembrim esmu pelnītā atpūtā un arī slinkums piedalīties kādās dikti sportiskās aktivitātēs. tāpēc izbaudu party life in Cēsis.

p.s. ja kāds vispār šito kkad lasa/lasīs tad es gribu zināt vai būs tā nometne, kas pagājušā gadā notika pie Zebrus ezera. un kā LK apbalvošana.

arī tagad uznāca smiekli, jo neko labāku nevarēju uzrakstīt.

:D:D

2009-10-31T02:52:00.000-07:00

es sēžu mājās un domāju ko darīt. man vajadzētu iet paskriet un vajadzētu atrkal atsākt treniņus, bet slinkums krīt no visām pusēm. it īpaši tgd, kad ir brīvlaiks un šodien halloween !! un jau novembris arī klāt. bāc.

the end

2009-10-17T11:30:00.000-07:00

jau kādu laiku kalendārā stāv uzšķirts oktobris un tas nozīmē, ka sezona is over. veselus divus gadus atlicināju grupai S14. tā nu būtu pievārēta un esmu sasniegusi arī maximālos mērķus, ko šajā laikā varēju sasniegt t.i. WSCO un BČ 1.v. un max punkti LK. uz sezonas beigām paskrēju arī s16 un nospraudu jaunus mērķus nākamajam gadam. man iet super. Latvijas kausa kopvērtējums s14 right here.

un kā šos 6 mēnešus aizvadīji tu?

last entry in s14

2009-10-05T10:42:00.000-07:00

jau klāt rudens un arī sezona drīz cauri, bet kas gan būtu oktobris bez kārtīga maratona dienā, kad ir visdraņķīgākie laikapstākļi.. vakar orientieristu pulks sanesās sējas novadā, kartē kur 08 notika LČ garajā. man maratons vienmēr ir paticis dēļ kopējā starta, jo tad ir lielāks stimuls kapāt. savu titulu noturēju arī šogad izcīnot 1.vietu kopā ar kluba biedreni AK, kas palika 2 nedaudz aiz manis. runājot par distanci - sākumā ļoti apjuku izcirtumu vietā zīmēto strīpu dēļ un uz pirmo punktu kopā ar pārējām meitenēm aizmaucām ļoti ļoti greizi. bet tālāk jau iejutos kartē un kopā ar anci kapājām prom. kļūdu vairs nekur nebija, dažviet atkal apjuku, jo purvā nav diez ko patīkami skriet. distance man patika, rezultāts gan manuprāt nebija slavēšanas vērts, bet ņemot vērā visu kas ir un kas nav - bija SUPER !

KARTE

kopējie REZULTĀTI un SPLITI

GRAFIKI
šoreiz nevarēju atturēties un neielikt kaut ko tik skaistu. :]

laiks tik tiešām skrien vēja spārniem un šīs bija manas pēdējās sacensības grupā S14.
p.s. ļoti iespējams, ka skriešu arī `talsu pauguros`, bet tur izvēlēšos kko extrēmāku kā S14.